2017-06-29 17:05:00

Jēzus skatās mums acīs un jautā: “Kas es esmu priekš tevis?”


Atzīšanās, vajāšanas un lūgšana – šiem trīs atslēgas vārdiem pievērsās pāvests, uzrunājot 29. jūnijā,  apustuļu Pētera un Pāvila svētkos, uz Euharistijas svinībām sapulcējušos ticīgos. Francisks atgādināja, ka Kungs ir uzticīgs mīlestībai, ko mēs Viņam apliecinām, un atbild mūsu lūgšanām.

Evaņģēlijā lasām par Pētera atzīšanos. Viņš apliecina Jēzu. Vispirms Jēzus uzdod vispārēju jautājumu par to, ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu (sal. Mt 16, 13), bet pēc tam Viņš saviem apustuļiem izvirza patiešām izšķirošu jautājumu: “Bet jūs, ko jūs sakāt, kas es esmu?” (Mt 16, 15). Uz to atbild Pēteris: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls (Mt 16, 16). Lūk, tā ir atzīšanās – norādīja Svētais tēvs. Pēteris atzīst, ka Jēzus ir gaidītais Mesija, dzīvais Dievs un viņa dzīvības Kungs.

Šo vitālo jautājumu Jēzus šodien uzdod arī mums visiem, sevišķi, Baznīcas ganiem. Tas ir izšķirošs jautājums, jo uz spēles tiek likta dzīvība. Tas ir dzīvības un nāves jautājums. Ja mēs nespējam apliecināt, ka Jēzus ir dzīvības Kungs, ka Viņš ir mūsu dzīves Kungs, tad maza jēga ir ticības mācības zināšanai. Šodien Jēzus skatās mums acīs un jautā: “Kas es esmu priekš tevis?” Vai es joprojām esmu tavas dzīves Kungs, tavu sirds ilgu mērķis, tavas cerības iemesls, tava nesatricināmā paļāvība?

Šajā sakarā pāvests aicināja ticīgos atjaunot savu apņemšanos sekot Jēzum ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem un visu savu dzīvi. Kristietis atzīst Jēzu par savu Kungu, jo Viņš ir dārgs viņa sirdij. Kristietis nedrīkst būt remdens. Viņam ir jādeg mīlestībā uz Jēzu. Viņš seko Jēzum nevis līdz zināmai vietai, bet līdz galam. Līdz ar to viņa ceļš ir jaunas dzīvības, prieka un augšāmcelšanās ceļš, kas ved arī caur krustu un vajāšanām.

Vajāšanas piedzīvoja ne tikai Pēteris un Pāvils, bet arī daudzi jo daudzi citi kristieši. Vajāšanas notiek arī šodien, un bieži vien par tām tiek klusēts. “Tur, kur nav krusta, nav arī Kristus, un ja nav krusta, nav arī kristieša”, sacīja Francisks. Kristietim ir ne tikai jādara labu, bet arī jāpacieš ļaunu, kas gan nenozīmē tikai pacietību un “vilkšanos” uz priekšu nolaistām rokām. Tas nozīmē sekot Jēzum un nest uz saviem pleciem citu smagumu. Reizē tas nozīmē iet uz priekšu ar paļāvību, zinot, ka mēs neesam vieni. Kungs ir kopā ar mums. Kristietim jāstājas pretī pārbaudījumiem, pazemojumiem un ciešanām ar mīlestību.

Apustuļa dzīve, kas iesākas ar atzīšanos un noslēdzas ar sevis dāvāšanu, paiet ikdienas lūgšanā. “Lūgšana ir nepieciešamais ūdens, kas dzīvina cerību un palīdz augt paļāvībā”, uzsvēra pāvests. Pateicoties lūgšanai, mēs jūtamies mīlēti un varam mīlēt. Pateicoties tai, mēs varam iet uz priekšu, kad mūs piemeklē tumsa, jo lūgšanā iedegas Dieva gaisma. Baznīcā mūs visus atbalsta lūgšana un palīdz mums pārvarēt pārbaudījumus. Lūgties nozīmē uzticēt visu Kungam. Lūgšana ir arī spēks, kas mūs vieno un tur uz kājām. Tā ir līdzeklis pret noslēgšanos sevī un pašpietiekamību, kas ved uz garīgo nāvi. Lūgšanā mēs rodam sirdsmieru. Francisks piebilda, ka ir svarīgi, lai Baznīcā būtu lūgšanas skolotāji, bet vēl svarīgāk – lai ticīgie būtu lūgšanas cilvēki.

J. Evertovskis / VR








All the contents on this site are copyrighted ©.