Mocekļu spēks slēpjas cerībā

Kristietis arī pārbaudījumos nezaudē cerību – sacīja pāvests 28. jūnija katehēzes mācībā. Šī bija pēdējā viņa vadītā vispārējā audience pirms vasaras pārtraukuma. Nākošā paredzēta 2. augustā.

Kad Jēzus sūta savus mācekļus misijā, Viņš tiem nedod iluzoriskas cerības uz viegliem panākumiem. Tieši pretēji, Viņš tos skaidri brīdina, ka, sludinot Dieva valstību, tiem nāksies sastapties ar pārbaudījumiem. Viņš pat iet tik tālu, ka saka šādi: “Un visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ” (Mt 10, 22). “Kristieši mīl, bet ne vienmēr viņi tiek mīlēti”, atzina Svētais tēvs. Mums ir jārēķinās, ka, apliecinot savu ticību, varam sastapties ar naidu. Kristieši ir vīrieši un sievietes, kas iet “pret straumi”. “Tas ir normāli”, skaidroja Francisks, “jo pasaule ir grēka iezīmēta”. Grēks izpaužas dažādās egoisma un netaisnību formās, bet tas, kurš seko Kristum, iet pretējā virzienā. Viņš to dara tādēļ, ka ir uzticīgs Dieva valstības loģikai, kas ir “cerības loģika” un izpaužas uz Jēzus norādījumiem balstītā dzīves stilā.

Kādas ir norādes, ko sniedz Jēzus? Pirmā norāde ir nabadzība – sacīja pāvests. Jēzus, sūtot apustuļus misijā, aicina tos no visa atbrīvoties. “Patiesi”, uzsvēra Francisks, “kristietis, kurš nav pazemīgs un nabadzīgs, kurš nav atraisījies no bagātībām un no varas, bet sevišķi – pats no sevis, nelīdzinās Jēzum”. Kristietis piedzīvo vislielāko sakāvi tad, ja iekrīt atriebības un vardarbības kārdinājumā, un uz ļaunu atbild ar ļaunu. Tā kā viņš tiek sūtīts kā jērs vilku vidū, tad viņam ir jābūt prātīgam un reizēm pat viltīgam. Svētais tēvs norādīja, ka tie ir tikumi, kas no evaņģēliskā viedokļa, ir pieņemami. Taču nekad nevar būt pieļaujama vardarbība. Lai uzveiktu ļaunumu, nedrīkst ķerties pie ļaunuma metodēm.

Kristieša vienīgais spēks ir Evaņģēlijs – turpināja pāvests. Grūtību brīžos mums ir jātic, ka Jēzus ir klātesošs mūsu priekšā un nekad nemitējas būt kopā ar saviem mācekļiem. Vajāšanas nav pretrunā ar Evaņģēliju, bet ir tā sastāvdaļa. Ja jau Mācītājs tika vajāts, kā tad mēs varam gaidīt, ka tiksim no tā pasargāti? Tomēr, neraugoties uz daudzajiem sarežģījumiem, kristietis nedrīkst zaudēt cerību, domājot, ka ir atstāts. Jēzus iedrošina savējos, sakot: “Pat visi mati uz jūsu galvas ir saskaitīti” (Mt 10, 30).

Francisks paskaidroja, ka nav tādu ciešanu, ko piedzīvo cilvēks, kas Dieva acīs paliktu nepamanītas. Viņš redz pat vissīkākās un visapslēptākās ciešanas. Viņš redz un, nav ne mazāko šaubu, ka mūs sargā un ka mums atlīdzinās. Mūsu vidū ir kāds, kurš ir stiprāks par ļaunumu, stiprāks par mafijām, par netīrajiem darījumiem, par tiem cilvēkiem, kuri grezni dzīvo uz izmisušo rēķina, kuri ar savu varenību nospiež citus.

Savukārt, kristietim ir jābūt uzticīgam Jēzum – atgādināja Svētais tēvs. Viņam jābūt uzticīgam Jēzus stilam, kas ir “cerības stils”. Pirmie kristieši šo uzticību līdz pat nāvei sauca par “moceklību”, kas nozīmē “liecība”. Mocekļi nedzīvo sev, viņi necīnās par savām idejām. Viņi pieņem nāvi tikai tādēļ, ka grib palikt uzticīgi Evaņģēlijam. Moceklība pat nav kristieša dzīves augstākais ideāls, jo par to pārāka ir mīlestība uz Dievu un tuvāko. Par to runā apustulis Pāvils savā slavenajā himnā par mīlestību (sal. 1 Kor 13, 3).

Šajā kontekstā Francisks norādīja, ka kristiešiem liekas pretīgi, ka teroristi pašnāvnieki sevi sauc par “mocekļiem”. Tur  nav nekā, kas varētu līdzināties Dieva bērnu stājai – viņš uzsvēra. Dažreiz, lasot pagātnes un šodienas mocekļu dzīves stāstus, mūs pārsteidz tas, ar kādu spēku viņi izturējās pārbaudījumos. Šis spēks ir viņu lielās cerības zīme – viņš uzsvēra. Viņus dzīvināja šī cerība. Tā ir droša cerība par to, ka nekas un neviens mūs nevar šķirt no Dieva mīlestības (sal. Rom 8, 38-39).

J. Evertovskis / VR