Svētā tēva vizīte Barbianā, Toskānas apgabalā

“Esmu ieradies, lai pagodinātu priestera piemiņu, kurš liecināja, ka sevi dāvājot Kristum, var satikt brāļus un kalpot tiem viņu vajadzībās, lai veicinātu viņu cilvēcisko cieņu,” ar šiem vārdiem pāvests vērsās pie Barbianas pilsētiņas iedzīvotājiem Toskānā. Šo vietu pāvests apmeklēja atceļā no Lombardijas apgabala, kur 20. jūnijā viņš bija ieradies pagodināt cita itāliešu priestera Primo Maccolari piemiņu. Barbianā, savukārt, Svētais tēvs vēlējās izrādīt cieņas apliecinājumu un pateicību priesterim Lorenco Milani – pašaizliedzīgam jauniešu izglītotājam. Francisks apmeklēja viņa kapavietu un uzkavējās šeit lūgšanā.

“Priesterim Lorenco skola nebija kaut kas nošķirts no viņa priesteriskās misijas, bet gan konkrēts veids, kā šo misiju īstenot, dodot dzīvē drošu pamatu, kas spēj pacelt līdz pat debesīm,” sacīja Francisks Barbianā. Viņš augstu novērtēja Lorenco Milani devumu nabadzīgajiem bērniem, viņa spēju piešķirt viņiem balsi, jo bez balss nav cieņas un līdz ar to nav arī brīvības un taisnības. Balss, jeb vārds ir tas, kurš var atvērt ceļu uz pilntiesīgu dalību sabiedriskajā dzīvē – caur darbu un arī caur pilnīgu piederību Baznīcai. Tas attiecas arī uz mūsdienām, kad tikai vārds var palīdzēt izšķirt starp daudzajiem vēstījumiem, kas pār mums nolīst ik dienas un piešķirt izteiksmi mūsu sirds visdziļākajām ilgām. “Vārds palīdz meklēt taisnību daudzajiem brāļiem un māsām, kuri pēc tās ir izslāpuši. Vārds palīdz meklēt cilvēcīgākus apstākļus, kurus vēlamies nodrošināt līdzās maizei, mājoklim, darbam, ģimenei, kas ir tik svarīgi katram cilvēkam uz zemes,” turpināja pāvests.

Barbianā uz tikšanos ar Svēto tēvu bija pulcējušies arī daudzi pusaudži un jaunieši, kuriem šodien ir vajadzīgi cilvēki, kas tos pavadītu viņu izaugsmes ceļā. “Zinu, ka jūs, tāpat kā daudzi citi pasaulē, dzīvojat marģinalizācijas apstākļos un ka jums kāds atrodas blakus, lai neatstātu jūs vienus un pavērtu tādai nākotnei, kas sola pozitīvus apvāršņus,” teica pāvests uzrunājot jauno paaudzi. Viņš pateicās visiem izglītības darbiniekiem, jo īpaši tiem, kas darbojas ar bērniem, kuri atrodas grūtību situācijās. “Mīlestības misiju nav iespējams iemācīt, nemīlot,” sacīja Francisks. Viņš atzīmēja, ka ir daudz lietu, kas ir jāiemāca bērniem, taču būtiskākā no visām ir brīvas apziņas veidošana, kas spēj stāties pretim realitātei un orientēties tajā, vadoties no mīlestības, no saskarsmes ar citiem, no dalīšanās citu priekos un bēdās, no atteikšanās no egoismiem, lai kalpotu kopējam labumam.

Pāvests uzrunāja arī klātesošos priesterus. Viņu vidū bija sirmgalvji – priestera Lorenco Milani laikabiedri un bija arī daudzi gados jauni priesteri. Vieni ir mācījušies kopā ar priesteri Milani seminārā un bijuši viņa darbības līdzstrādnieki un liecinieki, citi – jaunākie, ir šīs darbības mantinieki. “Priesteriskā dimensija ir sakne visam, ko darīja priesteris Lorenco,” atzīmēja pāvests, vienlaikus norādot, ka priesteriskās dimensijas sakne ir vēl dziļāka. Tā ir ticība. Tā ir totāla ticība, kas kļūst par pilnīgu sevis dāvāšanu Kungam un kas priesteriskajā kalpojumā rod savu vispilnīgāko un pabeigtāko formu. Priesteris Lorenci ar savu dzīves piemēru ir mācījis mīlēt arī Baznīcu. To, viesojoties Toskānas apgabalā, aicināja darīt arī pāvests Francisks: “Mīlēsim Baznīcu, dārgie brāļi, un rūpēsimies, lai to mīlētu arī citi, rādot, ka Baznīca ir māte, kas ir nomodā pār visiem, jo īpaši pār visnabadzīgākajiem un visvājākajiem.”

I. Šteinerte/VR