Evaņģēlijs – cilvēka domas skaidrības un gara spēka avots

Otrdienas, 20. jūnija, priekšpusdienā pāvests apmeklēja Lomabardijas un Toskānas apgabalu Itālijā. Viņš iesāka savu svētceļojumu ar lūgšanu pie priestera Primo Maccolari kapa Boccolo pilsētiņā, kas atrodas valsts ziemeļdaļā. Šis 1890. gadā dzimušais priesteris daudziem bija “neērts”, jo iestājās nabagu un atstumto labā – atzina Francisks, uzrunājot Svētā Pētera draudzes baznīcā sapulcējušos ticīgos. Šajā draudzē 20. gadsimta pirmajā pusē kalpoja arī pats priesteris Maccolari. Kremonas diecēzes bīskaps, vēršoties pie Svētā tēva un visiem klātesošajiem, norādīja, ka šodien šai vietā jūtam to pašu “Evaņģēlija smaržu”, kas izplatījās no priestera Maccolari, un darīja zināmu, ka 18. septembrī tiks uzsākts viņa beatifikācijas process.

Pāvesta vizīte bija īsa, taču intensīva. Pie ieejas baznīcā viņu sagaidīja daudzi jaunieši, pie kuriem Svētais tēvs pakavējās diezgan ilgu laiku. Lūgšana pie kapa bija sv. Pētera pēcteča apskāviens ar šo daudziem “neērto” un reizēm nesaprasto priesteri. Francisks savā uzrunā, ko vairakkārt klātesošie pārtrauca ar aplausiem, uzsvēra, ka prāvesti – ja vien tie turas pa gabalu no klerikālisma – ir Baznīcas Itālijā spēks. Priesteri Primo pat dēvēja par “Itālijas prāvestu”. Viņš izcēlās ar domas skaidrību un milzīgu gara spēku, kura avots bija dzīvais Dieva Vārds. Viņa sludināto vai rakstīto vārdu skaidrības un spēka avots bija Evaņģēlijs, ko viņš celebrēja sakramentālos žestos, kas nekad netika sašaurināti līdz tīram rituālam. Priesteris Maccolari nestāvēja dzīves strautmalā un neizvairījās no cilvēku ciešanām. Viņa pravietiskums pastāvēja tanī, ka viņš atdeva sevi visu savā ceļā sastaptajiem cilvēkiem un izmantoja katru izdevību, lai sludinātu viņiem Dieva žēlsirdību – sacīja pāvests. Šis priesteris centās izmainīt Baznīcu un pasauli ar dedzīgu mīlestību un nesavtīgu sevis atdevi.

Uzrunas turpinājumā Francisks iezīmēja trīs ceļus, pa kuriem ejot, cilvēks novirzās no evaņģēliskā virziena. Pirmais ceļš ir “ļaušana darīt”, bailes “sasmērēt savas rokas”. Šajā gadījumā cilvēks uz visu noskatās no malas, mēģina nomierināt savu sirdsapziņu, bet tam nav nekāda sakara ar patiesi kristīgu rīcību. Otrā kļūda ir “aktīvisms šauras grupas ietvaros”. Daži mēģina radīt katoliskas institūcijas kā kādas bankas vai kooperatīvus, bet pakļauj sevi briesmām palikt tikai šauras elites lokā, tādējādi veicinot tikai dažu cilvēku intereses. Trešā kļūda ir “pārspīlēts garīgums”, kad apustulāts tiek atstāts novārtā. Priesteris Maccolari bija “tālo ļaužu prāvests”, jo viņš vienmēr izturējās pret tiem ar mīlestību – norādīja pāvests. Viņš – tātad, jau tanī laikā – mudināja priesterus iziet no mājām un Baznīcas un iet pie cilvēkiem. Viņš bija Dieva žēlsirdības instruments. Viņš aicināja nekraut uz nabaga ļaužu pleciem lielo nastu smagumu. Šo priestera aicinājumu atkārtoja arī Francisks, adresēdams to ne tikai Itālijas, bet arī visas pasaules priesteriem.

Bez tam, pāvests mudināja mūsdienu priesterus ieklausīties cilvēkos, uzklausīt viņu jautājumus, viņu nemieru un palīdz tiem rast piepildījumu un cerību. Baznīcai ir jākļūst nabadzīgai nabagu labā un ar nabagiem. Priesteris Maccolari bija nabadzīgs, bet ne nabags – atgādināja Francisks. Viņš arī uzsvēra, ka, lai sludināšana cilvēkiem būtu ticama, sludinātājam jābūt vienkāršam un Baznīcai – nabadzīgai. Tikai tā spēsim palīdzēt “nabaga ļaudīm” atgriezties savās Mājās. Turklāt, nedrīkst nodarboties ar prozelītismu, jo tā nav kristīga attieksme.

Uzrunas noslēgumā Svētais tēvs nolasīja priestera Maccolari lūgšanu par Dieva žēlsirdību, kurā tiek apliecināts, ka Kungs nevienam neliedz savu pestīšanas dāvanu, jo Viņš nevienam neliedz savu mīlestību. Apmeklējis telpas, kur kādreiz dzīvoja un strādāja nākamais svētīgais, Francisks, pirms doties uz Barbianu, sasveicinājās un svētīja Boccolo baznīcas laukumā sapulcējušos ticīgos.

Barbianā, kas atrodas netālu no Florences, pāvests ieradās, lai atzīmētu priestera Lorenco Milani nāves 50. gadadienu. Šis priesteris mācīja, ka sevis atdeve Kristum ir būtiski saistīta ar kalpošanu trūcīgajiem brāļiem. Viņš aizstāvēja un veicināja viņu personas cieņu un iestājās par to, lai arī viņiem būtu balss tiesības sabiedrībā. No Toskānas apgabala pāvests ar helikopteru atgriezās Vatikānā.

J. Evertovskis / VR