Pāvesta ievadvārdi grāmatai par korupciju

“Korupcija ir audzējs, kas nogalina cilvēku un sabiedrību. Tā ir dažādu mafiju kopējā valoda, nāves process, kas sairdina sadzīvi starp cilvēkiem, dod priekšroku noziegumam un galu galā sagrauj arī pašus korupcijas autorus.” Šādi korupciju definē pāvests Francisks. Par šo sociālo nelaimi viņš runā grāmatas “Korozija” ievadā.  Grāmata sastāv no vairākām kardināla Pītera Turksona intervijām. To ir sastādījis Vittorio Alberti dienās, kad Vatikānā notiek starptautiskas debates par korupciju. Tikšanos rīko Cilvēka Integrālās attīstības dikastērijs sadarbībā ar Pontifikālo Sociālo Zinātņu akadēmiju. Pāvests šo tematu sāk aplūkot no trim attiecībām, kas raksturo cilvēka dzīvi, proti, no attiecībām ar Dievu, ar tuvāko un ar vidi.

“Ja cilvēks ir godīgs,” grāmatas ievadā raksta Francisks, “tad viņš dzīvo atbildīgā veidā, domājot par visu cilvēku labumu. Savukārt, ja cilvēks ļaujas korupcijai, viņš smagi krīt un viņa antisociālā uzvedība tad sarauj minēto attiecību derīgumu. Tiek sagrauti sadzīves starp cilvēkiem pilastri, partikulārās intereses ir kā inde, kas saindē jebkādu vispārējo perspektīvu.”

“Korupcija smako,” pirms pāris gadiem pāvests teica, apmeklējot Skampiju. Viņa izteiciens ir aktuāls arī šai gadījumā. “Korumpētais ir tas, kas izdala nejauku smaku, kas nāk no sapuvušas sirds, no tās, kas ir cēlonis citu cilvēku paverdzināšanai, sociālajai netaisnībai, kā arī tam, ka cilvēki nesaņem vajadzīgos pakalpojumus. Sirds korupcija ir verdzības sakne, tā ir arī nolaistu pilsētu sakne un dabas bezatbildīgas izmantošanas sakne,” turpina Francisks.  

Grāmatas par korupciju ievadā pāvests piebilst, ka tā ir nonākusi tiktāl, ka apdraud pat cerību par to, ka ir iespējams kaut ko labot. Svētais tēvs atzinīgi novērtē kardināla Turksona veikto korupcijas analīzi un aicina Baznīcu sargāties no visbriesmīgākās korupcijas formas, proti, no pasaulīga garīguma, no remdenuma, liekulības, triumfālisma, no vienaldzības.

Francisks atzīmē, ka grāmatas ievadu viņš raksta no skaistas vietas – no Vatikāna. Tai pašā laikā atgādina, ka skaistums nav vis kāds “kosmētisks izrotājums”. Patiesais skaistums liek centrā cilvēka personu. Svētais tēvs norāda, ka šis skaistums nav iedomājams bez taisnības. Tāpēc korupcijas gadījumus viņš aicina izgaismot, lai tās vietā stātos žēlsirdība. Pāvests piebilst, ka korumpētais aizmirst lūgt piedošanu, jo viņš ir “paēdis un noguris”, vienaldzīgs un ar sevi piepildīts. Savukārt, Baznīca un kristieši, kā arī visi labas gribas cilvēki, var būt kā vienotas “sniega pārslas”, kas spēj radīt “jauna humānisma lavīnu”.

I. Šteinerte/VR