Veikt pārlūkošanu Iet uz galveno izvēlni

Sociālie tīkli:

RSS:

Vatikāna Radio

Pāvesta un Baznīcas balss dialogā ar pasauli

Valoda:

Pāvests \ Dievkalpojumi

Vai mana sirds ir atvērta Dieva mierinājumam un vai protu mierināt citus?

12/06/2017 17:18

Mierinājums ir dāvana, ko saņemam no Dieva. Mierinājuma sniegšana ir arī kalpojums citiem. Neviens nevar sniegt mierinājumu pats sev, jo tas beigtos ar skatīšanos spogulī – sacīja pāvests šī rīta Svētās Mises homīlijā. Viņš uzsvēra, ka, lai piedzīvotu mierinājumu, vajadzīga atvērta sirds, vajadzīga sirds, kas ir “nabadzīga garā”, bet nevis nocietināta sirds.

Šai dienai veltītajā Pirmajā lasījumā (sal. 2 Kor 1, 1-7), apustulis Pāvils astoņas reizes runā par mierinājumu. Šajā sakarā Francisks norādīja, ka pirmā mierinājuma iezīme ir tā, ka tas nav kaut kas “autonoms”. Lai cilvēks piedzīvotu patiesu mierinājumu, ir vienmēr vajadzīga otra persona. Mierinājuma pieredze ir garīga pieredze. Neviens nevar sniegt mierinājumu pats sev, neviens – viņš uzsvēra. Tas, kurš mēģina to darīt, beigu beigās redz tikai sevi, kā spogulī. Viņš skatās spogulī, mēģinot “izskaistināt” sevi ar kosmētiku, cenšoties izlikties. Viņš mierina sevi ar lietām, kas neļauj augt, un gaiss, ko viņš elpo ir patmīlīgs pašpietiekamības gaiss. Taču tas nav nekāds mierinājums.

Tādi bija Likuma zinātāji, par kuriem runā Evaņģēlijs. Viņi bija egoisma pilni. Tāds bija bagātnieks, kurš rīkoja smalkas dzīres. Tāds bija arī farizejs, kurš lūdzās, sakot: “Es Tev pateicos, Kungs, jo es neesmu tāds kā visi citi”. Viņš skatījās spogulī – skaidroja Svētais tēvs. Viņš redzēja tikai savu ar maldu pūderi nopūderēto dvēseli un pateicās Kungam. Stāstot šo līdzību, Jēzus ļaudīm atgādina, ka ar šādu nostāju tie nekad nesasniegs pilnību. Tas ved nekur citur kā pie uzpūtības.

Tātad, lai varētu runāt par patiesu mierinājumu, ir vajadzīga otra persona. Vispirms mēs saņemam mierinājumu no paša Dieva. Mierinājums ir Dieva dāvana – norādīja pāvests. Bez tam, tas ir saistīts ar sava veida nobriešanas procesu, ar pilnveidi, un tas notiek tad, kad mēs sniedzam mierinājumu citiem. Mierinājums ir pārejas stāvoklis. Runa ir par pāreju no saņemtās dāvanas pie dāvināšanas un kalpošanas.

Turpinājumā Francisks skaidroja: “Īsts mierinājums ir divkāršs: tam piemīt dāvināšanas un kalpojuma elements. Vispirms man pašam ir jāsaņem mierinājums. Un to man dod Kungs, kuram es atveru savu sirdi. Lai saņemtu mierinājumu, man ir jāatzīst, ka tas man ir nepieciešams. Tikai tad Kungs var nākt mūs mierināt un uzticēt mums uzdevumu mierināt citus. Protams, nav viegli dzīvot ar atvērtu sirdi, lai saņemtu dāvanu un kalpotu – lai pieņemtu šīs divas lietas, kas ir mierinājuma iespējamības pamatā”.

Tālāk pāvests paskaidroja, ka ir vajadzīga atvērta sirds, un lai tā būtu atvērta, ir vajadzīga “laimīga sirds”. Par to runā šodienas Evaņģēlijs (sal. Mt 5, 1-12), kurā lasām par svētībām. Jēzus saka, ka svētlaimīgi ir nabagi, tie, kuri raud, lēnprātīgie, izslāpušie pēc taisnības, žēlsirdīgie, sirdsšķīstie, miera nesēji, taisnības dēļ vajātie. Viņu sirds ir atvērta Kunga mierinājumam un Kungs viņiem uztic uzdevumu mierināt citus. Turpretī tie, kuri domā, ka ir “bagāti garā”, pašpietiekami, kuri neprot raudāt, jo jūtas taisnīgi, kuri ir vardarbīgi un nezina, kas ir lēnprātība, kuri ir netaisnīgi, kuri nav žēlsirdīgi, kuri nespēj piedot, jo nesajūt vajadzību saņemt piedošanu, kuru sirds ir netīra, kuri raisa karus, tā vietā, lai sētu mieru, patiesībā, dzīvo ar aizslēgtu sirdi un ir nelaimīgi. Noslēgumā Svētais tēvs aicināja uzdot jautājumu, kā ir ar mūsu sirdi: Vai tā ir atvērta un spējīga lūgt mierinājuma dāvanu, lai pēc tam to nestu kā Kunga dāvanu arī citiem cilvēkiem? Kungs mūs vienmēr mēģina mierināt, galvenais, lai mūsu sirds būtu kaut drusciņ atvērta – piebilda Francisks.

J. Evertovskis / VR

12/06/2017 17:18