Pasaule varēs izmainīties tad, ja mēs atvērsim savu sirdi citiem

Piektdien, 2. jūnijā, pēc Latvijas valsts prezidenta Raimonda Vējoņa pieņemšanas audiencē Apustuliskās pils telpās, pāvests devās uz Pāvila VI zāli, kur tikās ar aptuveni 6 tk. jauniešu. “Pasaule varēs izmainīties tad, ja mēs atvērsim savu sirdi citiem”, viņš uzsvēra. Francisks atgādināja, ka uz ļaunu nekad nedrīkst atbildēt ar ļaunu. Tikšanās ar pāvestu notika ļoti sirsnīgā un priecīgā gaisotnē. Zālē valdīja patiesa svētku atmosfēra. Sanākušie bija tīņu vecuma jaunieši, kuri pieder tā sauktajām “Grāla” un “Bruņinieku” grupām, lai kopīgiem spēkiem labāk saskatītu dzīves patiesos ideālus un censtos tos sasniegt. Viņu iedvesmas avots ir viduslaiku bruņinieki, kuri veltīja savu dzīvi kalpošanai Baznīcai.

Klātesošie audiences dalībnieki uzdeva Franciskam vairākus jautājumus. Atbildot Martai, kura atzina, ka viņai ir bail mainīt klases, pāvests atgādināja, ka mūsu dzīve ir nemitīgs “labdien” un “uz redzēšanos”. Ja kāds neiemācās labi atvadīties, tad viņš nevarēs satikt arī jaunus cilvēkus. Ja mēs ērti iekārtojamies dīvānā un paliekam sēžam, tad pastāv risks aizvērt durvis uz jauniem apvāršņiem. Tāpēc ir svarīgi pārvarēt savas bailes, spert soļus pretī pārmaiņām, iet pa izaugsmes ceļu un pieņemt izaicinājumu paplašināt savus apvāršņus.

Džūlija jautāja: “Ko mēs, jaunieši, varam darīt, lai mainītu sev apkārt esošo pasauli?”. Svētais tēvs atbildēja, ka vispirms mums ir jāapzinās, ka nevienam nav “burvju nūjiņas”, lai izmainītu pasauli. Mēs varam to izdarīt, atverot savu sirdi, uzklausot citus, pieņemot citus un daloties ar citiem – viņš uzsvēra. Mēs varam izmainīt pasauli ar mazām ikdienas lietām, ar nesavtību, ar savstarpēju dalīšanos un brālību.

Savukārt bulgāru izcelsmes puisis Tanio, ko adoptējusi itāļu ģimene, pastāstīja savu aizkustinošo dzīves stāstu un jautāja, kā lai ticam Dievam, ja bērnam tiek atņemti viņam vismīļākie cilvēki. Pāvests, acīmredzami būdams ļoti aizkustināts, atzina, ka jautājumu par bērna ciešanām ar prātu izskaidrot nevaram. “Kad es lūgšanā uzdodu šo jautājumu, proti: ‘Kāpēc cieš bērni?’, un es to daru pēc bērnu slimnīcu apmeklējumiem, es aizeju ar noskumušu sirdi, jo Kungs man neatbild”, skaidroja Svētais tēvs. “Es raugos tikai uz krucifiksu. Ja Dievs pieļāva sava Dēla ciešanas mūsu dēļ, tad tur vajadzētu būt kaut kādai jēgai”. “Dārgais Tonio”, piebilda pāvests, vēršoties pie jaunekļa, “es tev nevaru izskaidrot. Reiz tu sapratīsi – vai nu šinī, vai nākamajā dzīvē, bet dot skaidrojumus, kā pierāda kādu teorēmu vai izskaidro vēsturisku jautājumu, es tev nevaru”. Noslēgumā viņš sacīja: “Svarīgi, lai jūs, jaunie puiši un meitenes, to saprotat, jo tas jums palīdzēs augt un iet uz priekšu”.

J. Evertovskis / VR