Kas slēpjas aiz Jēzus varas?

Sestdien, 27. maijā pāvests apmeklēja Dženovu. Divi vizītes galvenie punkti bija tikšanās ar darbaļaudīm un Svētā Mise Kenedija laukumā. Svētās Mises homīlijā, atbilstoši Evaņģēlija lasījumam, pāvests runāja par Jēzus varu. Kas slēpjas aiz šīs varas, šī Dieva spēka?

Pāvests atgādināja, ka Jēzus vara nebeidzās ar Viņa uzkāpšanu debesīs. Tā turpinās arī šodien un ilgs vienmēr. Pirms uzkāpt pie Tēva, Jēzus teica: “Es esmu ar jums visās dienās līdz pat pasaules beigām”. Jēzus varas atslēga ir aizbildniecība. Jēzus aizbildina par mums pie Tēva katru dienu, katru brīdi.

Šo aizbildināšanas spēju Jēzus ir dāvājis arī mums, savai Baznīcai. Mums ir dota vara aizbildināt, proti, lūgties par visiem. Tāpēc ir jāuzdod sev jautājums – vai es lūdzos? Vai būdams kristietis, vedu personas pie Dieva un novēlu viņam situācijas? “Pasaulei ir vajadzīgas lūgšanas. Mums pašiem tās ir vajadzīgas. Mēs skrienam un daudz strādājam, rūpējamies par daudzām lietām. Vakarā ierodamies mājās noguruši, ar smagu dvēseli un līdzināmies kuģim, kas piekrauts ar precēm, ienāk ostā, vēloties pietauvoties un izslēgt gaismas,” teica pāvests. Lai mūs nenospietu šī dzīves smagā nasta Svētais tēvs aicināja katru dienu “izmest enkuru Dievā”. “Nesīsim Viņam savus smagumus, personas un situācijas, novēlēsim Viņam visu!” aicināja pāvests. Viņš atgādināja, ka tas ir lūgšanas spēks, kas vieno debesis un zemi, kas ļauj Dievam ienākt mūsu laikā.

Pāvests norādīja, ka kristīgā lūgšana nav veids, lai paliktu mierā ar sevi, vai rastu iekšēju harmoniju. Mēs lūdzamies, lai visu nestu Dievam, lai uzticētu Viņam pasauli. Lūgšana ir aizbildniecība. Tas nav miers, bet tuvākmīlestība. Mūsu pirmā atbildība ir aizbildināt bez paguruma, jo lūgšana ir spēks, kas virza uz priekšu pasauli. Tā ir mūsu misija, misija, kas tai pašā laikā prasa pūliņus un dāvā mieru. Lūk, mūsu spēks: nevis būt pārākiem, vai kliegt spēcīgāk par citiem, kā tas ir saskaņā ar šīs pasaules loģiku, bet gan īstenot lēnprātīgo lūgšanas spēku, ar kuru ir iespējams apturēt arī karus un iegūt mieru. “Tāpāt, kā Jēzus vienmēr aizbildina par mums pie Tēva, arī mēs, Viņa mācekļi, nepagursim lūgties, lai tuvinātu zemi debesīm!” aicināja Francisks.

Otrs atslēgas vārds, kuru homīlijā izcēla pāvests, ir sludināšana. Kungs sūta savus mācekļus iet un sludināt vienīgi Svētā Gara spēkā. Francisks uzsvēra, ka tas ir ārkārtējas uzticības akts. Jēzum ir svarīgi, lai pārvarām aizvērtību. Evaņģēlijs nevar būt aizvērts un apzīmogots, jo Dieva mīlestība ir dinamiska un tā vēlas sasniegt visus. Tāpēc, lai sludinātu, ir jāiet, ir jāiziet no sevis. Ar Kungu nav iespējams būt ērti iekārtotiem savā pasaulē, vai kavēties nostalģiskās pagātnes atmiņās. Tāpat nav iespējams dzīvot iegūtā drošībā. Jēzum drošība nozīmē ar uzticību iet pasaulē. Tajā atklājas Viņa spēks.

“Ejiet!” saka Jēzus arī šodien. Kristībā Viņš katram piešķīra varu sludināt. “Tāpēc iet pasaulē ar Kungu piederas pie kristieša identitātes. Ne tikai priesteriem, māsām, konsakrētajiem, bet visiem kristiešiem, jo tā ir mūsu identitāte,” teica pāvests. Viņš piebilda, ka kristietis nestāv uz vietas, viņs vienmēr atrodas gājumā. Ar Kungu viņš iet pie citiem. Francisks piemetināja arī, ka kristietis nav ātrskrējējs, kas visiem spēkiem cenšas atskriet pirmais. Kristietis ir svētceļnieks, misionārs, “cerības maratonists”. Viņš ir lēnprātīgs, bet izlēmīgs savā gājumā, uzticīgs un tai pašā laikā aktīvs, radošs, bet vienmēr cieņpilns pret citiem, uzņēmīgs un atvērts, strādīgs un solidārs. “Ar šādu stilu iesim pa pasaules ceļiem!” aicināja pāvests Svētās Mises dalībniekus Dženovā.

Dievkalpojuma noslēgumā pāvests noklausījās dziesmu, ko dženovieši nodziedāja savā dialektā. Vēlāk viņš pateicās vizītes organizētājiem un sveica apmēram 30 savus radiniekus, kas dzīvo Dženovā un Pjemontes apgabalā. Pēc tam Francisks devās uz lidostu, lai atgrieztos Romā.

I. Šteinerte/VR