Veikt pārlūkošanu Iet uz galveno izvēlni

Sociālie tīkli:

RSS:

Vatikāna Radio

Pāvesta un Baznīcas balss dialogā ar pasauli

Valoda:

Pāvests \ Vispārējās audiences

Ceļš uz nobriešanu cerībā ved cauri pārbaudījumiem

24/05/2017 15:17

Jēzus veic “cerības terapiju”. Viņš diskrēti soļo līdzās visiem mazdūšīgajiem un atjauno viņos zudušo cerību – sacīja pāvests trešdienas vispārējās audiences laikā. Taču kādā veidā Jēzus to dara? Kā notiek šī “terapija” mūsu dzīvē? Šoreiz Francisks savā katehēzē pievērsās Evaņģēlija fragmentam par Emmausas mācekļiem (sal. Lk 24, 28-32).

Tanī teikts, ka pēc Jēzus nāves divi mācekļi atrodas ceļā no Jeruzalemes uz Emmausu un viņiem it kā pavisam nejauši pievienojas augšāmcēlies Jēzus. Taču viņi Jēzu nepazīst. Viņi ir galīgi noskumuši, sarūgtināti un vīlušies, jo ir nonāvēts viņu Mācītājs. Viņu cerības ir zudušas. Viņi gaidīja, ka Jēzus reizi pār visām reizēm apliecinās savu spēku un varenību un atpestīs Izraēli. Taču tas nenotika. Krusts viņiem kļuva par spilgtu sakāves zīmi, jo viņu cerība bija tikai “cilvēciska cerība”. Un Jēzus šajā ceļā iesāk “cerības terapiju” – norādīja Francisks.

Ko Jēzus dara? Vispirms viņš izjautā un klausās. Pāvests atzina, ka mūsu Dievs nav tāds Dievs, kurš uzbāztos cilvēkam. Pat ja Jēzus labi zina šo divu mācekļu vilšanās iemeslu, viņš dod tiem laiku iedziļināties sevī un kārtīgi izpētīt savu sarūgtinājumu. Viņi nonāk pie atziņas un saka: “Bet mēs cerējām…”. Šie vārdi kļuva par tādu kā visas cilvēces “skaitāmpantiņu”, ko daudzi bieži jo bieži atkārto.

Cik daudz skumju, sakāvju un neveiksmju piedzīvo katrs cilvēks! Īstenībā, savā ziņā mēs visi līdzināmies šiem diviem mācekļiem. Cik bieži savā dzīvē mēs cerējām, mums likās, ka atrodamies rokas stiepiena attālumā no laimes, bet tad attapāmies, ka atkal esam gar zemi, un piedzīvojām vilšanos. Tomēr Jēzus soļo līdzās visiem mazdūšīgajiem, kuriem nolaidušās rokas un nokārusies galva – uzsvēra Svētais tēvs. Un soļojot līdzās, Jēzus atjauno cilvēkā cerību. Pāvests paskaidroja, ka Jēzus kā savas terapijas līdzekli izmanto Svētos Rakstus un Euharistiju. Jēzus vispirms runā caur Rakstiem. Šajā grāmatā neatradīsim stāstus par viegli sasniedzamu varonību. Īsta cerība maksā dārgi – atgādināja Francisks. Ceļš uz īstu cerību ved cauri sakāvēm. Cilvēka, kurš necieš, cerību, varbūt pat nemaz nevar uzskatīt par cerību. Mācekļu priekšā Jēzus atkārto arī Maizes laušanas žestu. Viņš atkārto to, kas notiek katrā Euharistijā. Viņš ņem maizi, to svētī, lauž un dod saviem mācekļiem. Pāvests norādīja, ka šajā žestu virknē ir ietverta visa Baznīcas vēsture. Katra Euharistija parāda to, kādai jābūt Baznīcai. Jēzus mūs ņem, mūs svētī, “salauž” mūsu dzīvi (jo bez upura nav mīlestības) un dāvā to citiem.

Jēzus tikšanās ar Emmausas mācekļiem bija īsa tikšanās, taču tā “ietver sevī” visu Baznīcas dzīvi. Šis stāsts atgādina, ka Baznīca nav ieslēgta nocietinātos mūros, bet nemitīgi iet uz priekšu. Baznīca satiek savā ceļā cilvēkus ar viņu cerībām un vilšanos, kas dažreiz var būt ļoti smagas vilšanās. Baznīca uzklausa visu cilvēku dzīves stāstus un piedāvā tiem Dzīvības Vārdu. Tā uzticīgi liecina par mīlestību, līdz kamēr šo cilvēku sirdis sāk degt.

Pāvests atgādināja, ka mēs visi esam piedzīvojuši smagus un tumšus brīžus. Mēs esam piedzīvojuši brīžus, kad staigājām noskumuši, domīgi, pat pazaudējuši orientierus. Nereti mums varbūt ir licies, ka vairs nav izejas, ka priekšā ir tikai nepārvarams mūris. Tomēr Jēzus bija un ir mums līdzās, lai dotu mums cerību, sasildītu mūsu sirdi un teiktu: “Ej uz priekšu, es esmu ar tevi. Ej tālāk!”

Kāds ir minētā stāsta galvenais vēstījums? Šī Rakstu vieta mums atklāj, ka, neraugoties uz pretējo, neskatoties uz visām šķietamībām, mēs esam mīlēti. Dievs nekad nepārstāj mūs mīlēt. Viņš grib tikai to, lai mums būtu labi, lai mēs būtu laimīgi. Dievs būs ar mums vienmēr – tai skaitā, vissāpīgākajos un vissarežģītākajos brīžos. Viņš pavadīs mūs cauri visiem sakāves brīžiem. Tā ir īstā cerība, ar kuru varam iet uz priekšu. Dievs ir vienmēr mums līdzās!

Sveicot atsevišķas svētceļnieku grupas, pāvests atgādināja, ka šodien Baznīca atzīmē Vissvētākās Jaunavas Marijas – Kristīgo Palīdzības piemiņas dienu. Tā kā mēs visi piedzīvojam smagus brīžus, kad jūtamies it kā pazuduši un vairs nezinām, ko iesākt, esam aicināti apzināties, cik brīnišķīgu palīdzību varam saņemt, pateicoties Dievmātes aizbildniecībai. Viņa ir nomodā pār katru no mums. Uzticēsim tieši viņai savu dzīvi! – mudināja Svētais tēvs. Šaubu brīžos bieži jo bieži piesauksim viņas aizsardzību, lūdzot: Marija – Kristīgo Palīdzība, lūdz par mums!

Noslēgumā pāvests pāris vārdos sveica ukraiņu svētceļniekus, kuri piedalījās starptautiskajā militārajā svētceļojumā uz Lurdu, un apliecināja, ka turpina lūgt no Kunga miera dāvanu dārgajai Ukrainas zemei.

J. Evertovskis / VR

24/05/2017 15:17