2017-05-17 14:13:00

Marija Magdalēna – cerības apustule


“Pārstāj raudāt, jo es atnācu, lai tevi atbrīvotu!”, tie ir vārdi, ko mums saka Kungs katrreiz, kad esam dziļi vīlušies un sajūtamies bezspēcīgi. Dievs mums ir līdzās – uzsvēra Francisks 17. maija katehēzes mācībā. Šoreiz tā bija veltīta tematam: “Marija Magdalēna – cerības apustule”.

Jāņa evaņģēlijā ir kāds fragments, kurā tiek aprakstīta Marijas Magdalēnas satikšanās ar augšāmcēlušos Jēzu (sal. Jņ 20, 15-18a). Saskaņā ar Evaņģēliju, viņa bija pirmā, kas redzēja Kungu pēc augšāmcelšanās. Lielajā piektdienā nepietika laika, lai pabeigtu apbedīšanas ritus. Nākošā bija sabata diena, kad nācās ievērot mieru. Tāpēc svētdienas rītausmā sievietes, skumju pilnas, dodas pie Jēzus kapa ar svaidāmajām eļļām. Pirmā tur nonāk Marija Magdalēna, kura sekoja Jēzum jau no pašas Galilejas un tādējādi pakalpoja dzimstošajai Baznīcai. Pāvests atzina, ka tādā veidā Marija un citas sievietes apliecināja savu uzticību Jēzum, ko nespēja salauzt pat nāve. Pēc kapa pirmā apmeklējuma, Marija Magdalēna piedzīvoja vilšanos. Viņa domāja, ka Mācītāja miesa ir nozagta un ziņoja par to mācekļiem. Tomēr viņa nepadevās un gāja atkal. Viņa gāja ar ļoti smagu sirdi, jo pārdzīvoja gan par Jēzus nāvi, gan arī par neizskaidrojamo Viņa miesas pazušanu. Taču kas notika tālāk?

Kamēr viņa asaru pilnām acīm stāvēja noliekusies pie kapa, Dievs viņu negaidīti pārsteidza. Evaņģēlists Jānis pat uzsver to, cik viņa stūrgalvīgi turējās pie sava akluma, proti, viņa nemaz nemanīja, ka tie, kas viņu izjautāja, bija divi eņģeļi. Viņa nenojauta, ka vīrs, kas aiz viņas stāvēja, bija Jēzus. Viņa domāja, ka tas ir dārznieks. Taču viņa atklāja šo vissatriecošāko notikumu visā cilvēces vēsturē brīdī, kad beigu beigās tika uzrunāta vārdā: “Marija!”.

Francisks atzina, ka Jēzus pirmā parādīšanās notika ļoti personiskā veidā, un tieši tas ir skaisti! Mēs varam būt droši, ka ir kāds, kurš mūs pazīst, redz mūsu ciešanas un vilšanās, jūt mums līdzi un sauc mūs vārdā. Kad lasām Evaņģēliju, redzam, ka ap Jēzu spiežas ļoti daudz cilvēku. Viņi meklē Dievu. Tomēr visskaistākais ir tas, ka pats Dievs meklē cilvēku jau krietni agrāk. Dievam rūp mūsu dzīve, Viņš grib to izcelt no pelniem, un tāpēc Viņš sauc mūs vārdā. Viņš vēršas pie mums ļoti personiski! “Katrs cilvēks ir mīlestības vēsture, ko šīs zemes virsū raksta Dievs”, uzsvēra pāvests. “Katrs no mums ir Dieva mīlestības vēsture. Katru no mums Dievs sauc vārdā. Viņš zina mūsu vārdu, mūs redz, gaida, mums piedod, izturas pret mums pacietīgi. Katrs no mums to ir piedzīvojis.”

Jēzus saka: “Marija!” un viņas dzīvē notiek “revolūcija”. Svētais tēvs norādīja, ka revolūcija, kas izmaina katra cilvēka dzīvi, iesākas ar vārdu, kas atbalsojas dārzā, kur atradās tukšais kaps. Evaņģēlisti apraksta Marijas lielo laimi. Jēzus augšāmcelšanās nav ar pipeti iepilināts jeb mazs iluzorisks prieks, bet ūdenskritums, kas apņem visu mūsu dzīvi – turpināja Francisks. Tad, kad mūsu sirds ir vilšanos pilna un mēs jūtamies sakauti, mums jāapzinās un jātic, ka Dievs ir mums līdzās, sauc mūs vārdā un aicina: “Celies atkal augšā, beidz raudāt, jo es taču atnācu, lai tevi atbrīvotu!”.

Pāvests atgādināja, ka Jēzus negrib, lai pasaulē valdītu nāve, skumjas, naids un cilvēku morālā iznīcība. Mūsu Dievs nav inerts Dievs. Viņš savā ziņā ir sapņotājs. Viņš sapņo par pasaules pārveidošanu un, īstenībā, to panāk ar savu augšāmcelšanos. Jēzus sūta Mariju Magdalēnu nest prieka vēsti brāļiem. Šī sieviete, kura agrāk bija ļaunuma varā, tagad kļūst par jaunas un lielākas cerības apustuli. Francisks novēlēja, lai, caur Marijas aizbildniecību, arī mēs to piedzīvojam, proti, lai mēs raudu un pamestības stundā sadzirdētu Jēzu, kurš sauc mūs vārdā, un ar prieka pilnu sirdi pasludinātu: “Es redzēju Kungu. Es izmainīju dzīvi, jo satiku Kungu. Tagad es esmu citāds. Kungs ir mūsu spēka un mūsu cerības avots”.

J. Evertovskis / VR








All the contents on this site are copyrighted ©.