2017-04-24 13:54:00

Pāvests: Bēgļu nometnes ir koncentrācijas nometnes


Baznīcai šodien ir vajadzīgi mocekļi un liecinieki, vajadzīgi svēti cilvēki, kuri savu vienkāršo ikdienas dzīvi izdzīvo ar mīlestību. Baznīcai ir vajadzīgi tādi cilvēki, kuri nebaidās saņemt žēlastību liecināt par Kristu līdz galam, līdz pat nāvei – sacīja pāvests. Sestdienas, 22. aprīļa,  pēcpusdienā viņš apmeklēja Svētā Bartolomeja baziliku, kas atrodas uz Tiberīnas salas, lai piedalītos ticības mocekļu piemiņas pasākumā.

Tiberīnas salā atrodas Fatebenefratelli ordeņa vadītā slimnīca, aptieka un Svētā Bartolomeja bazilika, kur pāvests vadīja Vārda liturģiju. Tās sākumā klātesošie noklausījās liecības par trīs mocekļu sniegto liecību. Runa bija par vācu mācītāju, kuru nogalināja nacisti; priesteri Žaku Hamelu, kuru dievkalpojuma laikā nogalināja islāma teroristiskā grupējuma locekļi, kā arī par Salvadoras sabiedrisko aktīvistu, kurš atdeva dzīvību, cenšoties glābt noziedzīgās bandās ierautos jauniešus.

Priestera Žaka Hamela māsa Rozelīne runāja par sava brāļa moceklības paradoksu. Viņš, kurš vienmēr strādāja perifērijās un nekad nav vēlējies nokļūt uzmanības centrā, savas nāves brīdī pasaulei sniedza aizkustinošu liecību. Šodien ap viņu pulcējas visa Francija.

Rozelīne atgādināja, ka traģiskā notikuma laikā viņas brālis saglabāja prāta skaidrību un parādīja galveno noziedznieku, sakot: Ej projām, sātan! «Žaks līdz galam palika uzticīgs savam priestera aicinājumam un savai priestera mīlestībai, ko, un es par to nešaubos, veltīja arī savam slepkavam,» – sacīja priestera Hamela māsa.

Homīlijā Francisks uzsvēra, ka viņš šeit ir ieradies kā svētceļnieks. Uz Tiberīnas salas uzceltajā sanktuārijā godpilnā moceklības vēsture vienojas ar jauno mocekļu piemiņu. XX un XXI gadsimtā daudzi kristieši ir atdevuši savu dzīvību par Kristu.

Piemiņa par seno un ne tik seno liecinieku varonība stiprina mūsos pārliecību, ka Baznīca ir mocekļu Baznīca. Mocekļi ir tie, kuri, kā mums atgādina Atklāsmes grāmatas autors – „nāk no lielām bēdām un ir mazgājuši savas drēbes un tās balinājuši Jēra asinīs (At 7,17). Viņiem bija dota žēlastība liecināt par Jēzu līdz galam, līdz pat savai nāvei. Viņiem bija dota žēlastība ciest, atdot dzīvību, un mēs caur viņu liecību saņemam Dieva svētību. Pasaulē ir arī daudz kluso mocekļu. Tie ir  mīlestības spēkam un Svētā Gara balsij uzticīgie cilvēki, kuri savā ikdienas dzīvē nesavtīgi palīdz brāļiem un mīl Dievu, sacīja Francisks.

Svētais tēvs atgādināja, ka visa veida vajāšanu galvenais iemesls ir naids, ko šīs pasaules valdnieks izjūt pret tiem, kas ir izglābti un atpestīti caur Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Par to runā arī pats Pestītājs: «Nebaidieties, pasaule jūs ienīdīs, bet ziniet, ka Mani pirmo tā ienīda». Francisks atzina, ka šodien kristiešu kopienas cieš tieši naida dēļ. «Cik reižu vēsturē, it sevišķi traģiskajos brīžos, var dzirdēt: «Šodien dimtenei ir vajadzīgi varoņi!» Mēs varam jautāt: «Kas šodien ir vajadzīgs Baznīcai? Baznīcai šodien ir vajadzīgi mocekļi un liecinieki, vajadzīgi svēti cilvēki, kuri savu vienkāršo ikdienas dzīvi izdzīvo ar mīlestību. Baznīcai ir vajadzīgi tādi cilvēki, kuri nebaidās saņemt žēlastību liecināt par Kristu līdz galam, līdz pat nāvei. Viņi visi ir Baznīcas dzīvā limfa. Tie ir liecinieki, pateicoties kuriem, Baznīca spēj iet uz priekšu. Viņi apliecina, ka Jēzus ir augšāmcēlies, ka Viņš dzīvo,» – sacīja Svētais tēvs.

Uzrunas turpinājumā pāvests pieminēja notikumu no kādas Tuvo Austrumu kristietes dzīves, ko bija dzirdējis no viņas vīra, kurš bija musulmanis. Šo cilvēku pāvests satika bēgļu nometnē Lesbas salā. Viņš pastāstīja, ka teroristi, iebrukuši ciematā, pieprasīja visiem pateikt savu reliģisko piederību. Tie ieraudzīja sievietes kaklā karājamies krustiņu. Teroristi viņai pavēlēja nomest to zemē. Sieviete attiecās, un par to samaksāja ar savu dzīvību. Francisks atzina, ka nezina, kas notika ar šīs sievietes vīru un viņu bērniem. «Mēs nezinām, vai viņam izdevās atstāt šo koncentrācijas nometni, jo bēgļu nometnes ir koncentrācijas nometnes, kurās dzīvo ieslēgti cilvēku pūļi,» piebilda pāvests.

Uzrunas noslēgumā Svētais tēvs sacīja, ka ticības mocekļu mantojums stiprina mieru un vienotību. Viņi ar savas mīlestības un lēnprātības piemēru māca, ka arī šodien ir jācīnās pret iedomību un augstprātību, vardarbību un karu, un, ka, pateicoties pacietībai, ir iespējams panākt mieru, – Jauno mocekļu sanktuārijā teica Francisks.

Vizītes noslēgumā pāvests tikās ar imigrantu grupu, kuru aprupi ir uzņēmusies Romas Svētā Egīdija kopiena. Izgājis no Svētā Bartolomeja bazilikas, viņš apsveica laukumā un uz tilta stāvošos cilvēkus. «Pateicos par jūsu klātbutni un lūgšanu šajā mocekļu sanktuārijā. Padomāsim par nežēlību, kas šodien pieaug pret daudziem cilvēkiem, kuri tiek pazemoti, kuri spiesti atstāt savu zemi, veikt bīstamu ceļojumu pārpildītās laivās, un palikt valstīs, kuras tos uzņem, piemēram, Itālijā un Grieķijā. Ja katrs Itālijas novads uzņemtu kaut divus imigrantus, domāju, ka pietiktu vietas visiem... Ja dienvidu reģiona, Lampedūzas, Sicīlijas un Lesbas iedzīvotāju viesmīlība un atvērtība spētu aizraut arī ziemeļu reģionu... Tā ir patiesība, ka esam civilizācija, kas nerada bērnus. Un tajā pašā laikā arī aizveram durvis migrantiem. Tas nozīmē pašnāvību. Lūgsimies!» – aicināja pāvests.








All the contents on this site are copyrighted ©.