Veikt pārlūkošanu Iet uz galveno izvēlni

Sociālie tīkli:

RSS:

Vatikāna Radio

Pāvesta un Baznīcas balss dialogā ar pasauli

Valoda:

Pāvests \ Vispārējās audiences

Krucifikss – mūsu cerības avots

- AFP

12/04/2017 15:40

Lai uzvarētu ļauno un dotu pasaulei cerību, nav cita ceļa kā tikai pazemīgas mīlestības ceļš – sacīja pāvests kristīgajai cerībai veltītās katehēzes mācībā. Viņš uzsvēra, ka mīlestība ir dzīvības avots un tā piešķir jēgu ciešanām. Tieši mīlestība ir dzinējs, kas virza uz priekšu mūsu cerību. Tomēr šīs mīlestības un cerības ceļš ir krusta ceļš.

Jāņa evaņģēlijā lasām par kviešu graudu, kurš, iekritis zemē, mirst. Jēzus atgādina, ka tas, kurš mīl savu dzīvību, to pazaudē, bet kurš ienīst savu dzīvību šinī pasaulē, tas iemanto mūžīgo dzīvi (sal. Jņ 12,24-25). Vispārējās audiences laikā pāvests norādīja, ka pūpolu svētdienā ļaužu pūļi, sagaidot Jēzu iejājam Jeruzalemē, lika uz Viņu lielas cerības. Daudzi no Viņa gaidīja brīnumus un lielas zīmes, bet neviens neiedomājās, ka jau drīz Viņš tiks pazemots, notiesāts un piesists krustā. Saskaroties ar krustu, šo ļaužu laicīgās cerības sabrūk. Francisks atzina, ka krusta priekšā sabrūk arī mūsu šīs zemes cerības, bet tai pat laikā atdzimst jauna cerība – tā cerība, kas paliek uz mūžiem. Cerība, kuras avots ir krusts, ir citāda. Tā atšķiras no pasaulīgās cerības. Par kādu cerību šeit ir runa? Kas ir tā cerība, kas dzimst pie krusta? – jautāja Svētais tēvs.

Francisks paskaidroja, ka Jēzus atnesa pasaulei jaunu cerību. Viņš kļuva mazs – kā kviešu grauds. Viņš atstāja savu debesu godību, ieradās mūsu vidū un “iekrita zemē”. Tomēr, lai nestu mīlestības augļus, Jēzus izdzīvoja šo mīlestību līdz galam. Cerības gaisma uzausa pašā zemākajā pazemošanās punktā (Svētajos Rakstos lasām, ka Jēzus pazemojās līdz pat krusta nāvei), kas, īstenībā, ir visaugstākais mīlestības punkts.

“Ja kāds no jums man prasītu”, turpināja pāvests, “kā dzimst cerība, tad es atbildētu, ka tā dzimst no krusta. Uzlūko krustu, raugies uz Krustā sisto Kristu un tur tu saņemsi cerību, kas vairs nekad nezudīs. Tā pastāvēs līdz pat mūžīgajai dzīvei. Un šī cerība uzplaukst tieši mīlestības spēkā, jo mīlestība ‘visu cer, visu panes’ (1 Kor 13,7), mīlestība, kas ir Dieva dzīve, visu atjauno.

Francisks atgādināja, ka Jēzus, uzņemoties uz sevis mūsu grēku nastu, dāvā mums piedošanu. Lieldienās notiek pārveidošanās. Jēzus pārveido mūsu grēku piedošanā, mūsu nāvi augšāmcelšanā, mūsu bailes paļāvībā. Lūk, tāpēc pie krusta dzima un vienmēr atdzimst mūsu cerība. Ja esam kopā ar Jēzu, tad jebkādā mūsu tumsā var atspīdēt gaisma, katra sakāve var pārvērsties par uzvaru un katra vilšanās – par cerību. Runa ir par katru sakāvi un katru vilšanos  - uzsvēra pāvests. Cerība uzvar visu, jo tās avots ir Jēzus mīlestība. Jēzus kļuva par kviešu graudu, kas tika iesēts zemē, nomira, lai dotu dzīvību, un no šīs mīlestības pilnās dzīvības dzimst cerība.

Šajā sakarā Svētais tēvs arī atzina, ka jo vairāk lietu mums pieder, jo vairāk gribam. Es iegādājos vienu lietu un jau drīz vien gribu vēl kaut ko labāku. Es nekad neesmu apmierināts. Tās nav labas slāpes – viņš norādīja. Jo vairāk tev pieder, jo vairāk gribi. Alkatīgais nekad nejūtas piepildīts. Un Jēzus par to izsakās ļoti skaidri: “Kas savu dzīvību mīl, tas to pazaudē” (Jņ 12,25). Tas, kurš grib iegūt aizvien vairāk, dzīvo tikai sev un savu interešu dēļ, beigu beigās visu pazaudēs, tai skaitā, savu dzīvību. Turpretī tas, kurš ir atvērts citiem, kalpo, dzīvo pēc Kristus parauga, beigās būs uzvarētājs. Viņš izglābs sevi un citus. Viņš kļūs par cerības sēklu pasaulei.

Francisks uzsvēra, ka, lai uzvarētu ļauno un dotu pasaulei cerību, nav cita ceļa kā tikai pazemīgas mīlestības ceļš. To mēs maz pamazām saprotam tad, kad izvēlamies sekot Jēzum. Dieva ceļš ir vienīgais ceļš, pa kuru ejot, varam nest augļus. Skaisti ir palīdzēt un kalpot citiem. Reizēm varbūt no tā nogursim, bet tāda ir dzīve. Neraugoties uz grūtībām, mūsu sirdi piepildīs patiess prieks un cerība. Kalpot un dot – tā reizē ir mīlestība un cerība.

Patiesas mīlestības ceļš ved mūs pa krusta un upura ceļu. Krusts ir obligāts priekšnoteikums, bet ne mērķis. Mērķis ir godība. Tad, kad sieviete dzemdē, viņa cieš sāpes. Kad bērns ir piedzimis, viņa ir laimīga par to, ka varēja dot jaunu dzīvību. Mīlestība ir kā dzinējs jeb motors, kas virza uz priekšu mūsu cerību. Francisks aicināja ticīgos uzdot sev jautājumu: “Vai es mīlu? Vai es esmu iemācījies mīlēt? Vai ik dienas mācos mīlēt aizvien vairāk?”. Noslēgumā viņš katram ieteica, aizejot mājās, apstāties krucifiksa priekšā un teikt: “Ar Tevi nekas nav zaudēts. Ar Tevi es vienmēr varu cerēt. Tu esi mana cerība”. Krucifikss ir mūsu cerības avots.

J. Evertovskis / VR

12/04/2017 15:40