Ko šodien un tuvākajā nākotnē nozīmē integrāla attīstība?

Šogad aprit 50 gadi kopš pāvesta Pāvila VI enciklikas “Populorum Progressio” iznākšanas. Tieši viņš bija tas, kurš precizēja jēdziena “integrāla attīstība” (21) nozīmi un tieši viņš aicināja veicināt “katra cilvēka un visa cilvēka attīstību” (14).

Ko šodien un tuvākajā nākotnē nozīmē integrāla attīstība? Šo jautājumu otrdienas rītā, tiekoties ar “Populorum Progressio” 50. gadskārtai veltītās sanāksmes dalībniekiem, uzdeva pāvests Francisks. Atklādams, ka viņa sirdij ļoti tuvs ir darbības vārds “integrēt”, Francisks norādīja, ka runa ir par dažādu tautu integrāciju. “Solidaritātes pienākums mums liek meklēt taisnīgus dalīšanās veidus, lai nenotiktu dramatiskā nevienlīdzība starp tiem, kam ir pārāk daudz un tiem, kam nav nekā, starp tiem, kas met atkritumos un tiem, kas tiek izmesti atkritumos,” teica pāvests starptautiskās sanāksmes dalībniekiem. Viņš uzsvēra, ka tikai tautu integrācijas ceļš nodrošina cilvēcei miera un cerības nākotni.

Līdz ar enciklikas “Populorum Progressio” 50. gadskārtas svinībām tiek atklāts jaunais Cilvēka integrālās attīstības dikastērijs. Pāvests aicināja piedāvāt praktizējamus sociālās integrācijas modeļus, atzīmēdams, ka visiem ir jāsniedz savs ieguldījums sabiedrībai, ka visiem ir arī kaut kas, kas var kalpot kopīgai sadzīvei, lai neviens netiktu izslēgts no pienesuma visu kopējam labumam. “Tās ir tiesības un pienākums reizē,” norādīja Francisks. Viņš paskaidroja, ka tas ir arī subsidiaritātes princips, proti, garantēt visu – gan indivīdu, gan grupu devumu, ja vēlamies veidot cilvēcīgu, visiem atvērtu sadzīvi.

Otrkārt, integrāla attīstība nozīmē integrēt visus elementus – ekonomiku, finanses, darbu, kultūru, ģimenes dzīvi, reliģiju, katru savā specifiskajā būtībā. Francisks piebilda, ka nevienu no šiem elementiem nedrīkst absolutizēt, vai izslēgt no integrālas cilvēka attīstības jēdziena. Pāvests šo elementu integrāciju salīdzināja ar orķestri, kurā visi instrumenti spēlē saskaņā cits ar citu.

Bez tam, Francisks aicināja integrēt individuālo un kopienas dimensiju. Viņš atzīmēja, ka visi esam kādas kultūras bērni. Piemēra pēc viņš minēja Rietumu  pasauli, kurā indivīds tiek padarīts par vientuļu salu, it kā viņš varētu būt laimīgs tikai vienatnē. No otras puses, netrūkst arī tādu ideoloģisku un politiskas varas vīziju, kas cilvēku vēlas sabradāt, masificēt un atņemt tam brīvību, bez kuras viņš vairs nejūtas cilvēks. Šādā masifikācijā ir ieinteresētas arī ekonomiskās varas, kuras vēlas izmantot globalizāciju nevis tāpēc, lai veicinātu lielāku dalīšanos cilvēku starpā, bet gan lai uzspiestu globālo tirgu, pār kuru šīs varas ir noteicējas un no kura tās gūst peļņu. Francisks uzsvēra, ka indivīds un kopiena nav konkurenti. Tieši pretēji, indivīds var izaugt tikai pateicoties autentiskām attiecībām starp personām. Vēl vairāk tas attiecas uz ģimeni, kas ir pirmā sabiedrības šūniņa un kur cilvēks mācās dzīvot kopā ar citiem.

Raksturojot integrāciju, kā pēdējo tās nepieciešamo nosacījumu pāvests minēja integrāciju starp miesu un dvēseli. Pāvests Pāvils VI enciklikā “Populorum Progressio” (sal. 14) rakstīja, ka attīstību nedrīkst reducēt līdz vienkāršai ekonomiskai izaugsmei. “Attīstība nenozīmē tikai materiālus labumus, no kuriem vienmēr var pasmelties. Integrēt miesu un dvēseli nozīmē to, ka nekādi attīstībai veltīti pūliņi nespēs sasniegt savu mērķi, ja netiks respektēta telpa, kurā Dievs ir klātesošs mūsos un kurā Viņš runā uz mūsu sirdi,” sacīja pāvests Francisks audiences dalībniekiem.

Tikšanās  noslēgumā Svētais tēvs atzīmēja, ka “personas” jēdziens, kas ir radies un nobriedis kristietībā, palīdz tiekties pēc patiesi cilvēciskas attīstības. Tā kā “persona” vienmēr ietver sevī nevis individuālismu, bet gan “attiecības ar citiem”, tā dod priekšroku visu iekļaušanai, nevis izslēgšanai, kā arī neaizskaramai cieņai, nevis izmantošanai; brīvībai, nevis piespiedu rīcībai.

I. Šteinerte/VR