Sanktuārijs ir evaņģelizācijas vieta, kur atklājas Dieva žēlsirdības darbība

Sestdien, 1. aprīlī, tika publicēta pāvesta Franciska apustuliskā vēstule Motu proprio formā, ar kuru viss, kas saistīts ar sanktuārijiem, tiek nodots Pontifikālās Jaunās Evaņģelizācijas padomes kompetencē. Savu lēmumu Svētais tēvs pamato ar vēlmi veicināt sanktuārijos notiekošās pastorālās kalpošanas attīstību. Viņš atzīst, ka sanktuārijiem ir svarīga loma mūsdienu sabiedrības evaņģelizācijā. Bez tam, Baznīca ir aicināta ar savu pastorālo darbību piešķirt lielāku nozīmi cilvēku sirds ilgām, kas izpaužas svētceļojot uz sanktuārijiem un citām dievbijības vietām.

Minētā pārliecība sakņojas vairākās patiesībās, ko pāvests izklāsta savā vēstulē. Pirmkārt, viņš norāda, ka sanktuārijiem Baznīcā ir liela simboliska nozīme, savukārt, dodoties svētceļojumos, cilvēki patiesi apliecina savu ticību. Kontemplējot svētgleznu, viņi labāk sajūt Dieva tuvumu, vairāk atveras viņu sirdis un tajās iemājo lielāka paļāvība par to, ka Dievs uzklausīs viņu visdziļākās vēlēšanās. Sanktuārijs ir tautas dievbijības izpausmes īpašā vieta – lasām dokumentā.

Otrkārt, sanktuāriji visā pasaulē līdz pat mūsdienām ir ticīgo vienkāršās un pazemīgās ticības sevišķā zīme. Šajās svētajās vietās viņi atrod stingru pamatu savai ticības dzīvei, dziļi piedzīvo Dieva tuvumu, Jaunavas Marijas maigumu un visu svēto pavadību. Tā ir brīnišķīga garīgā pieredze, ko nedrīkst mazvērtēt – uzsver Francisks. Daudzi sanktuāriji tiek uztverti kā cilvēku, ģimeņu un veselu kopienu dzīves neatņemama sastāvdaļa. Pateicoties tiem, ir veidojusies veselu paaudžu identitāte un pat tautas vēsture. Cilvēku pieplūdums, viņu pazemīgās un vienkāršās lūgšanas, liturģijas svinības, daudzas saņemtās žēlastības, kā arī apkārtējās dabas skaistums pierāda to, ka sanktuārijiem pienākas īpaša nozīme mūsdienu ļaužu evaņģelizācijā.

Treškārt, neskatoties uz mūsdienu pasauli pārņēmušo ticības krīzi, šīs vietas joprojām tiek uztvertas kā svētvietas, kurp doties svētceļojumā, lai mazliet apstātos no ikdienas steigas, apklustu un nodotos kontemplācijai. Kādas apslēptas ilgas daudzos cilvēkos liek iznirt nostaļģijai pēc Dieva. Pāvests uzsver, ka sanktuāriji var būt īsts patvērums, kur cilvēks varētu atklāt sevi un no jauna atrast savai dzīvei nepieciešamos spēkus. Turklāt, sanktuārijā ticīgie var saņemt atbalstu savai ikdienai draudzē. Francisks arī atgādina, ka došanās uz sanktuāriju jau ir evaņģelizācijas akts, kuru ir vērts novērtēt tam piemītošās lielās pastorālās vērtības dēļ.

Ceturtkārt, sanktuārijs pēc savas dabas ir svētvieta, kur caur Dieva vārda sludināšanu, sakramentu svinēšanu (īpaši caur Izlīgšanas un Euharistijas sakramenta svinēšanu) un tuvākmīlestības liecību izpaužas Baznīcas lielās rūpes par evaņģelizāciju. Līdz ar to sanktuārijs ir īsta evaņģelizācijas vieta, kur atklājas spēcīgā Dieva žēlsirdības darbība cilvēku dzīvē. Sanktuāriju durvis ir atvērtas slimniekiem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, nabagiem, atstumtajiem, bēgļiem un migrantiem.

Ņemot vērā visu iepriekš teikto, pāvests nosaka, ka turpmāk Pontifikālās Jaunās evaņģelizācijas padomes uzdevumos ietilps:

a) starptautisko sanktuāriju dibināšana un attiecīgu statūtu apstiprināšana;

b) tādu mēru izpēte un pieņemšana, kas veicina evaņģelizācijas lomu un palīdz izkopt tautas dievbijību sanktuārijos;

c) organiskas pastorālās kalpošanas attīstīšana sanktuārijos, kas ir jaunās evaņģelizācijas dzinējspēka centri;

d) vietēja un starptautiska mēroga tikšanos organizēšana;

e) sanktuārija darbinieku specifiskās formācijas veicināšana;

f) raudzīšanās uz to, lai ticīgie saņemtu viņiem nepieciešamo garīgo palīdzību;

g) sanktuāriju novērtēšana no kultūras un mākslas viedokļa.

J. Evertovskis / VR