Svētā tēva vizīte Milānā

25. martā pāvests veica apustulisko ceļojumu uz Milānu. Viņa pirmā publiskā tikšanās notika ar Forlanini kvartāla iedzīvotajiem. “Jūs esat tie, kas mani uzņemat ierodoties Milānā,” sacīja pāvests uzrunājot savus sagaidītājus. Svētais tēvs pateicās par divām zīmīgām dāvanām. Viena no tām ir stola. Tā asociējas ar priesterību un priesterība, kā atzīmēja Francisks, ir Kristus dāvana. Otra dāvana – Dievmātes attēls. Dievmātes statuja rotā arī pasaulslavenās Milānas katedrāles jumtu. Pāvests sacīja, ka Dievmāte ir mūsu dzīves pavadone.

Uzrunas turpinājumā Francisks norādīja, ka Baznīcai ir nepieciešama nemitīga atjaunotne, sava veida restaurācija. Tāpēc ir regulāri jāattīra sirdis grēksūdzē un īpaši labvēlīgs laiks tam ir Gavēnis. Milānas viesis novēlēja arī, lai biktstēvi ir žēlsirdīgi pret tiem, kas vēlas izsūdzēt grēkus.

Pāvesta nākamais ceļojuma punkts bija Milānas katedrāle. Šeit viņš tikās ar priesteriem un konsakrētajiem ļaudīm. Svētā tēva komunicēšanās notika jautājumu un atbilžu veidā. Kādas ir prioritārās izvēles, lai nezaudētu prieku evaņģelizējot un liecinot par Viņa mīlestību uz cilvēku? Šie un citi jautājumi skanēja tikšanās laikā. Kāds no priesteriem runāja par multikulturālu, multireliģisku, multietnisku sabiedrību. Pāvests sacīja, ka Baznīca visas savas vēstures gaitā ir daudz ko mācījusi, lai apgūtu daudzveidības kultūru. “Ir jāiemācās!” aicināja Francisks. Izceļot dažādību, viņš kā piemēru minēja Evaņģēliju. Tas ir viens, taču vienlaikus tam ir četras formas. Tāpat arī Baznīca ir viena daudzveidībā.

Nākamais jautājums, kam sarunā ar priesteriem un reliģisko institūtu locekļiem pieskārās pāvests, bija mācīt jauniešiem, bērniem, pieaugušajiem, visai Dieva tautai izķirtspēju starp labo un ļauno. Svētais tēvs aicināja to darīt ar katehēzes, garīgās pavadības, homīliju starpniecību. 

Vēl viens jautājums bija veltīts diakoniem. Pāvests viņus aicināja vairīties no klerikālisma, bet būt par kalpiem – Vārda kalpiem, altāra kalpiem, nabadzīgo kalpiem, par Dieva un tuvākā kalpiem.

Atbildot uz kādas klostermāsas jautājumu par to, kā liecināt par Dievu mūsdienu pasaulei, pāvests uzsvēra žēlsirdības nepieciešamību. “Žēlsirdība atjauno spēkus un dod mieru” viņš vairākkārt atkārtoja. Francisks reliģisko ordeņu un kongregāciju locekļus kārtējo reizi aicināja atbrīvoties no šīszemes bagātībām, sakot, ka bagātības un nauda kā slogs gulstas uz reliģiskajām struktūrām. Ir jāveic svētceļojums pie saviem pirmsākumiem, kad tās no šī sloga bija brīvas – rosināja Svētais tēvs.

Vēl viens pāvesta ceļojuma punkts Milānā bija Meadza-San Siro stadions, kur viņš tikās ar pusaudžiem, kas gatavojas saņemt Iestiprināšanas sakramentu, ar viņu vecākiem un katehētiem. Uzrunājot vecākus, Francisks izcēla svētdienas un svētku svinēšanas nozīmi kopā ar visu ģimeni, mācīt bērniem soldiaritāti citam pret citu.

Savukārt, katehētus Svētais tēvs mudināja lielu uzmanību pievērst trim galvenajām darbībām, proti, domāt, darīt, just. Šīs darbības ir svarīgas viņu darbā. Vēl liela loma ir izglītības programmām. Tās ir jāsastāda, lai bērni varētu ne tikai mācīties, bet arī rast laiku izklaidēm, spēlēm kopā ar saviem vienaudžiem. Tehnoloģijas, pie kurām tik ļoti radusi ir mūsdienu jaunatne, neiemāca līdzjūtību – sarunā, kas arī šeit notika jautājumu un atbilžu veidā, atzīmēja pāvests. Viņš uzsvēra, ka līdzjūtību var iemācīties tikai starp cilvēkiem, kopā ar citiem.

Būdams Milānā, Romas bīskaps kopā ar Milānas arhibīskapu, kardinālu Andželo Skolu, apmeklēja arī cietumu “San Vittore”. Francisks personīgi tikās un sasveicinājās ar tā iemītniekiem. Kopā ar 100 ieslodzītajiem viņš ieturēja pusdienu maltīti.

I. Šteinerte/VR