2017-03-25 14:45:00

Kā Eiropai atgūt cerību? Pāvesta tikšanās ar ES valstu vadītājiem


Vienotība, solidaritāte, ģimenes aizsardzība, cilvēku nodrošināšana ar darbu, kristīgās saknes – šīm un citām vērtībām pievērsās pāvests, 24. marta pievakarē uzrunājot visu Eiropas Savienības valstu līderus, kuri piektdien un sestdien pulcējas kopā, lai piedalītos Romas līguma parakstīšanas 60. gadskārtā. Viņu vidū ir arī Latvijas premjerministrs Māris Kučinskis.

Uz ko Eiropa šodien un rīt var cerēt? – savā uzrunā jautāja Francisks. Viņš atgādināja, ka visiem atbildīgajiem ir jāatgriežas pie Eiropas Savienības dibinātāju ideāla. Minētās vērtības ir pīlāri, uz kuriem jaunās savienības “tēvi” gribēja veidot Eiropas Ekonomisko kopienu. Viņu “kopsaucējs” bija kalpošanas gars un apziņa, ka Eiropas civilizācijas pamatā ir kristietība. Viņi bija pārliecināti, ka politikai, ekonomikai un kultūrai ir jākalpo cilvēkam. Pēc traģiskajiem Otrā Pasaules notikumiem tā laika valstu vadītāji ticēja labākai nākotnei. Viņi mums atgādina, ka Eiropa nav dažādu noteikumu, ko jāievēro, kopums. Tā nav dažādu protokolu un procedūru kolekcija. Tā ir dzīve. Eiropas idejas pamatā ir cilvēciskā persona ar savu atbildību, ar evaņģēliskās brālības ieraugu, ar savām ilgām pēc patiesības un taisnības.

“Jau kopš paša sākuma bija skaidrs, ka Eiropas politiskā projekta pulsējošā sirds nevar būt nekas cits kā cilvēks”, sacīja pāvests. “Tai pat laikā bija saprotams, ka pastāv briesmas, ka līgumi varētu palikt arī par nedzīvu burtu. Tos vajadzēja piepildīt ar dzīvības garu. Un pirmais Eiropas vitalitātes elements ir solidaritāte. (…) Eiropas Ekonomiskā kopiena varēs pastāvēt un tai izdosies tikai tad, ja tā visā savā pastāvēšanas laikā paliks uzticīga solidaritātes garam un ja Eiropas kopīgā griba gūs virsroku pār nacionālajām interesēm. Šis gars ir vēl jo vairāk nepieciešams šodien, kad sastopamies ar centrbēdzes spēkiem, kā arī ar mēģinājumu Savienības dibinātāju ideālus reducēt uz ražošanas, ekonomiskajām un finansiālajām vajadzībām”.

Pāvests atzina, ka kopš līguma parakstīšanas 1957. gadā pasaule ir ļoti izmainījusies. Šodien mēs saskaramies ar ekonomisko, ģimenes, sociālo, institucionālo un migrantu krīzi, kas cilvēkos izraisa bailes un apjukumu. Francisks atgādināja, ka krīze tomēr ir iespēja daudz ko izvērtēt un saprast, kas ir tas galvenais, kam vajadzētu pievērsties un uz kā būtu jābūvē nākotne. Kāda ir hermeneitika, interpretācijas atslēga, ar kuras palīdzību mēs varētu izvērtēt šī brīža grūtības un rast atbildes nākotnei? – viņš jautāja. Lai to atrastu, Svētais tēvs jautāja, kāds ir Eiropas Savienības dibinātāju mantojums un kādas perspektīvas viņi mums norāda, lai pārvarētu izaicinājumus, kas mūs sagaida. Visa atslēga ir atgriešanās pie pīlāriem, uz kuriem balstījās Romas līguma parakstītāji. Un tā ir atvērtība pasaulei, centrālās vietas ierādīšana cilvēkam, centieni pēc miera un attīstības, atvērtība nākotnei, kā arī jau sākumā uzskaitītās vērtības.

Eiropa atkal atradīs cerību, kad tās institūciju rūpju centrā būs cilvēks – uzsvēra Francisks. Tas prasa uzmanīgu ieklausīšanos katras Eiropas Savienības tautas lūgumos un prasībās – vai tās būtu izvirzītas no atsevišķu personu, vai no visas sabiedrības puses. Šodien rodas iespaids, ka notiek plaisa starp Eiropas pilsoņiem un tās institūcijām. Teikt, ka centrālā vieta pienākas cilvēkam, nozīmē atkal atrast ģimenes garu. Mēs esam viena saime, kur katrs brīvi sniedz savu ieguldījumu saskaņā ar savām spējām un talantiem. Eiropa atkal atradīs cerību solidaritātē, kas ir visefektīvākā pretinde modernajiem populismiem. Solidaritāte nesastāv no labajiem nodomiem, bet tā īstenojas konkrētos žestos.

Eiropa atkal atradīs cerību, kad tā atbrīvosies no bailēm un izbeigs būvēt ap sevi iluzoriskus drošības nocietinājumus – turpināja pāvests. Eiropa atkal atradīs cerību, kad tā investēs attīstības un miera labā. Attīstību nevar nodrošināt ar ražošanas tehniku kopumu. Tā skar visu cilvēku kopumā. Tā ir saistīta ar cilvēka cienīgu darbu, personas cienīgas dzīves apstākļiem, iespēju izglītoties un saņemt medicīnisko aprūpi. No attīstības būs atkarīgs arī miers. Ja cilvēki tiek atstumti, ir spiesti dzīvot trūkumā, ja viņiem nav darba un nav naudas, lai nopirktu ģimenei iztiku, ja tiek izplatītas narkotikas, tad nevar būt runa par mieru. Visbeidzot, Francisks norādīja, ka Eiropa atkal atradīs cerību, ja tā atvērsies nākotnei, proti, ja tā atvērsies jauniešiem un sniegs viņiem nopietnas izglītības perspektīvas un reālas iespējas ieiet darba tirgū; ja tā investēs ģimenē, kas ir sabiedrības pamatšūniņa; ja tā respektēs savu pilsoņu sirdsapziņu un ideālus; ja tā garantēs iespēju dzemdināt bērnus, nebaidoties par to, kā viņus būs uzturēt; ja tā aizstāvēs dzīvību. Uzrunas noslēgumā pāvests mudināja Eiropas valstu līderus nebaidīties pieņemt efektīvus lēmumus, pateicoties kuriem būtu iespējams atbildēt cilvēku reālajām problēmām un izturēt laika pārbaudījumus.

J. Evertovskis / VR








All the contents on this site are copyrighted ©.