Lai saņemtu piedošanu, ir jākaunas par saviem grēkiem, jo konfesionāls nav ķīmiskā tīrītava

Saņemt piedošanu un piedot – tas ir noslēpums, ko ir grūti izprast. Tāpēc ir vajadzīga lūgšana, nožēla un kauna sajūta – norādīja pāvests otrdienas rīta Svētās Mises homīlijā. Francisks uzsvēra, ka mums vajadzētu apzināties, kādus brīnumus Dievs savā lielajā žēlsirdībā paveic mūsos, lai pēc tam mēs paši varētu būt žēlsirdīgi pret citiem un spētu piedot saviem pāridarītājiem. Svētais tēvs arī aicināja ticīgos nebūt liekulīgiem, nemānīt sevi jeb, kā viņš sacīja, “nezagt iedomāto piedošanu” konfesionālā.

Kādus soļus mums jāsper, lai saņemtu piedošanu? Pirmais “solis” ir kauna sajūta par saviem grēkiem – norādīja pāvests. Īstenībā, tā ir žēlastība, ko nevaram iegūt ar saviem spēkiem vien. Šīs dienas lasījums vēstī, ka “Dieva tauta”, kurai bija “satriekta dvēsele un pazemots gars”, piedzīvo minēto kaunu (sal. Dan 3, 25.34-43), bet Evaņģēlijā aprakstītais parādnieks to nespēj piedzīvot (sal. Mt 18, 21-35). Kungs savam parādniekam atlaiž lielo parādu, bet parādnieks savam biedram, kurš tam bija parādā pavisam niecīgu summu, nepiedod. Francisks paskaidroja, ka pēdējais nebija izpratis piedošanas noslēpumu. Kā ir ar mani? Es atzīstu, ka visi esam grēcinieki. Lai saņemtu grēku piedošanu, es eju pie grēksūdzes. Es aizeju, izstāstu priesterim savus grēkus, viņš liek man noskaitīt trīs “Esi sveicināta” un viss ir kārtībā. Ja tāda ir tava pieeja, tu neko neesi sapratis – brīdināja Svētais tēvs, tādējādi varbūt ne vienā vien no mums izraisot pārsteigumu. “Tu aizgāji uz konfesionālu tā, kā iet nokārtot kādu darījumu bankā vai birojā”, viņš paskaidroja. “Tu tur gāji, bet tevī nebija kauna sajūtas par izdarīto. Tur pamanīji uz savas sirdsapziņas dažus traipus un pieļāvi kļūdu, jo domāji, ka konfesionāls ir kā tāda ķīmiskā tīrītava, kur var noņemt traipus. Tu nespēji nokaunēties par saviem grēkiem”. Kādai tad jābūt mūsu pieejai? Pāvests turpināja:

“Ja tu neapzinies, ka esi saņēmis piedošanu, tu nekad nespēsi piedot. Mēs vienmēr gribam nokārtot ar citiem rēķinus. Piedošanai ir visaptverošs raksturs, bet es varu piedot tikai tad, ja es pats apzinos savu grēku, par to kaunos, lūdzu Dievam piedošanu un sajūtu no Tēva saņemto piedošanu. Ja tā nav, tad es neesmu spējīgs piedot citiem. Tāpēc piedošana ir noslēpums”.

Francisks uzsvēra, ka mums ir dziļi jāapzinās, ka no Dieva saņemtā piedošana ir Viņa brīnumdarbs mūsu sirdī. Pretējā gadījumā, aizejot prom no konfesionāla, mēs satiksim draugu vai draudzeni un atkal sāksim aprunāt citus vai kā citādi grēkot. Evaņģēlijā aprakstītajam kalpam, kurš savam kungam bija parādā lielu summu un kuram tā tika atlaista, likās, ka ir “kaut kā izķepurojies”. Viņš domāja, ka ir bijis pietiekoši viltīgs, bet tā arī neapzinājās, ka, īstenībā, “tika cauri sveikā”, tikai pateicoties sava kunga nesavtībai. Pāvests atzina, ka nereti līdzīgi notiek arī ar mums, aizejot no konfesionāla, un norādīja, ka tā nav piedošanas saņemšana, bet zināma liekulība – “iedomātas piedošanas zagšana”. Tāpēc Svētais tēvs aicināja lūgt no Kunga žēlastību saprast to “septiņdesmit reizes pa septiņām” un sajust kaunu par saviem grēkiem. Tā ir žēlastība – viņš atgādināja. Lai saņemtu piedošanu, mums ir jākaunas par saviem grēkiem (ne velti Baznīca atgādina, ka galvenā Gandarīšanas sakramenta daļa ir tieši nožēla par grēkiem; bez tās grēksūdze ir nederīga). Tikai tad spēsim no sirds piedot arī saviem līdzcilvēkiem. “Ja jau Kungs man ir tik daudz piedevis, kas es esmu, lai nepiedotu?”, teica Francisks.

J. Evertovskis / VR