2017-03-16 14:12:00

Vienaldzība pret nabagiem ir uzskatāma par samaitātību


Uzmanīsimies, lai grēks mūs nenovestu samaitātībā – sacīja pāvests ceturtdienas rīta Svētās Mises homīlijā. Uzrunājot 16. martā Vatikāna viesu nama kapelā sapulcējušos ticīgos, Francisks aicināja sargāties no ieraušanās sevī un nebūt vienaldzīgiem pret nabagiem. Kad cilvēks dzīvo savā noslēgtajā pasaulītē un, apmierināts, peld savās bagātībā, jūtas drošībā un rēķinās tikai ar sevi, viņš pazaudē dzīves orientierus un vairs nezina, kur ir robežas. Tieši tas notika ar bagātnieku, par kuru stāsta evaņģēlists Lūkass (sal. 16, 19-31). Bagātnieks pavadīja dzīvi vienās dzīrēs un neņēma vērā nabaga Lācaru, kas mitinājās viņa durvju priekšā.

“Viņš zināja, kas ir šis nabags”, teica Svētais tēvs. “Viņš zināja, jo vēlāk, sarunājoties ar tēvu Ābrahamu, lūdza, lai ‘sūta Lācaru’. Viņš zināja, kā viņu sauc, bet neņēma viņu vērā. Vai viņš bija grēcīgs cilvēks? Jā. Tomēr no grēka var atgriezties. Mēs varam lūgt un saņemt no Kunga piedošanu. Bagātnieks tik tālu aizgāja pa nāves ceļu, ka vairs nespēja atgriezties atpakaļ. Vienmēr ir kāds punkts, kāds brīdis, kāda robeža, līdz kurai nonākot, ir grūti atgriezties atpakaļ. Tas notiek tad, kad grēks pārvēršas samaitātībā. Šis bagātnieks bija nevis grēcinieks, bet samaitājies cilvēks. Viņš zināja par daudzajām likstām, bet jutās laimīgs tur, kur bija, un viņam bija vienalga”.

Homīlijas turpinājumā pāvests aicināja Svētās Mises dalībniekus ielūkoties sevī un uzdot sev jautājumu: Ko mēs izjūtam savā sirdī, kad redzam uz ielas kādu bezpajumtnieku vai bērnus vienus pašus, kuri klīst apkārt un prasa žēlastības dāvanas? Vai nav tā, ka mēs nodomājam: Nē, šie taču pieder tai tur etniskajai grupai, kas zog? Vai mēs neaizejam tālāk? Kāpēc bezpajumtniekiem, pat ja tie ir pieklājīgi ģērbušies, nav naudas, lai samaksātu par mājokļa īri? Kāpēc viņiem nav darba? Taču tāda ir dažādu pilsētu realitāte jeb vizītkarte. Tāpat kā kāda statuja vai autobusa pietura iezīmē pilsētas tēlu, tāpat arī bezpajumtnieki ir tās vai citas pilsētas sastāvdaļa. Vai tas ir normāli? – jautāja Francisks. “Esiet uzmanīgi!”, viņš mudināja. “Būsim uzmanīgi!” Tad, kad iepriekš minētās situācijas mēs sākam uztvert un uzskatīt par normālām (domājot, ka, lūk, tāda ir dzīve.. es ēdu, dzeru un, lai mazliet nomierinātu savu sirdsapziņu, iedodu kādu santīmu un eju tālāk), tad es vairs neesmu uz pareizā ceļa.

Pāvests paskaidroja, ka grēcinieks parasti atgriežas, turpretī samaitātais dzīvo, ierāvies sevī. Kad nonākam uz šī slidenā ceļa, kas ved no grēka samaitāšanā, mums vajadzētu to laikus pamanīt. Ko es jūtu, kad skatos televīziju un redzu, ka tur vai citur tika nomesta bumba un iznīcināta slimnīca ar visiem bērniem? Varbūt nodomāju “ak, nabaga ļaudis”, noskaitu īsu lūgšanu un turpinu dzīvot it kā nekas nebūtu noticis? Vai dažādas traģēdijas aizkustina manu sirdi? Ja tas nenotiek, tad es atrodos uz samaitātības ceļa. Tāpēc esam aicināti, lūgt, lai Kungs palīdz mums saprast, uz kāda ceļa mēs atrodamies – vai ejam pa nekrietnības un melu, vai dzīvības ceļu. Tas, kurš noslēdzas sevī, paļaujas uz savām bagātībām, ir augstprātīgs un tukši izrādās, iet pa attālināšanās no Kunga ceļu. Nepietiek paļauties tikai uz sevi, jo cilvēka sirds ir svārstīga. Šāds cilvēks nenes augļus. Turpretī, kā lasām šodienas pirmajā lasījumā, svētīgs ir vīrs, kas paļaujas uz Kungu. Viņš nekad nepārstās nest augļus (sal. Jer 17, 5-10).

J. Evertovskis / VR








All the contents on this site are copyrighted ©.