Bēglis no Āfrikas stāsta par savu ērkšķaino ceļu uz Itāliju

Itālijā šobrīd ir saņemtas vairāk nekā 70 tk. prasības piešķirt bēgļa statusu. Daudziem patvēruma meklētājiem, lai nonāktu Eiropā, nācās mērot ļoti garu un ērkšķainu ceļu. Tai pat laikā tā ir bijusi vienīgā iespēja, lai varētu sākt no jauna cilvēka cienīgu un drošu dzīvi. Pirms nedaudz vairāk kā 10 gadiem ļoti dramatiskus notikumus piedzīvoja žurnālists no Kamerūnas Franks Taiodjo, kuram izdevās nonākt Itālijā pēc vairākiem Kamerūnas cietumā pavadītiem mēnešiem, kur viņš piedzīvoja nežēlīgas fiziskās spīdzināšanas un psihisko varmācību.

Franks Vatikāna Radio pastāstīja, ka bija spiests atstāt mājas un ģimeni tikai ar to, kas tai brīdī bija mugurā, neko nepaņemot sev līdzi. Viņam nācās pamest sievu, dēlu, draugus, radus un, beigu beigās, arī dzimteni. Tā nebija brīva izvēle. Strādājot Kamerūnā par žurnālistu, viņš regulāri piedzīvoja savu kolēģu pazušanu. “Pārnāku mājās no darba, stāstu sievai, kā pagāja diena, un saku, ka iepriekšējā naktī bez vēsts pazuda tas un tas kolēģis. Neviens nezina, kur viņš ir palicis”, daloties savās atmiņās, teica Franks. “Es to stāstīju sievai tā, it kā uz mani tas neattiektos. Taču drīz vien kādu nakti svešinieki pieklauvēja arī pie manu māju durvīm”. Kad bruņotie vīri ielauzās mājā, Franks bija paslēpies un domāja, ka tādējādi briesmas paies garām. Taču tad izdzirdēja sievas un bērna kliedzienus, jo viņi tika sisti. Franks izlīda no slēptuves, sakot, ka, lūk, te ir viņš pats, lai liek mierā sievu un bērnu. Neviens, pat vissliktākais vīrs, nepieļautu, lai viņa dēļ nāktos ciest ģimenei – piebilda stāstītājs. Piedzīvoto viņš nespēj aizmirst joprojām. Epizode ir dziļi iezīmējusi viņa dzīvi. Iznācis no slēptuves, viņš tika uzreiz sagūstīts, iemests smagās automašīnas piekabē un nakts melnumā aizvests nezināmā virzienā.

Pēc sešiem pazemes cietumā pavadītiem mēnešiem Frankam izdevās izbēgt – sākumā uz kaimiņzemi Nigēriju, kur arī nebija drošības, pēc tam – uz Itāliju. Uz Romu viņš atlidoja lidmašīnas bagāžas nodalījumā, pavadot tur aptuveni 7 stundas. Sākums jaunajā mītnes zemē bija ļoti smags. Pirmais šoks tika piedzīvots, ierodoties Romas lidostā un redzot visapkārt baltos cilvēkus, turklāt – daudzus formās tērptus un ar ieročiem bruņojušos policistus. Viņš atzina, ka aizspriedumi ir ne tikai eiropiešiem pret bēgļiem, bet arī melnajiem cilvēkiem pret baltajiem. Turklāt, sastapšanās ar vīriem formās, spontāni izraisīja bailes, jo no šādiem vīriem Kamerūnā viņam vēl nupat nācās piedzīvot lielu vardarbību.

Itālijā Frankam palīdzēja “Astalli” centrs un citas organizācijas, kas nodarbojas ar bēgļu uzņemšanu. Pateicoties tām, viņš saņēma politiskā bēgļa statusu un panāca, ka pēc ilga atšķirtības un neziņas perioda, pie viņa ieradās arī ģimene. Viņš atzina, ka šodien savā dzimtenē daudzi dzīvo bailēs, ka, pārnākot no darba, vairs neatradīs mājās ģimeni vai ka paši naktī tiks aizvesti nezināmā virzienā. Šobrīd Franks ir pateicīgs par katru jauno dienu un izmanto ikvienu mirkli. “Es stāvu ar abām kājām uz zemes”, viņš sacīja. Viņš ir pateicīgs par to, ka ir jumts virs galvas, par to, ka var būt paēdis, par katru cilvēku, ko satiek, par katru draugu vai paziņu, kas ierodas no viņa dzimtenes, par katru darba piedāvājumu. “Galvenais, lai mēs neierobežotu dievišķās Providences darbību savā dzīvē”, viņš piebilda.

J. Evertovskis / VR