Veikt pārlūkošanu Iet uz galveno izvēlni

Sociālie tīkli:

RSS:

Vatikāna Radio

Pāvesta un Baznīcas balss dialogā ar pasauli

Valoda:

Pāvests \ Vispārējās audiences

Lielais gavēnis ir cerības laiks

- AFP

01/03/2017 13:49

Lielais gavēnis ir ne tikai gandarīšanas, bet arī cerības laiks. Kāpēc to varam dēvēt par cerības laiku? Vai ne tāpēc, ka šis laiks mums ir dots, lai mēs atdzimtu Dieva mīlestībā, lai atjaunotu savu kristīgo identitāti? – šiem jautājumiem pievērsās pāvests Pelnu trešdienas katehēzes mācībā. Viņš atgādināja, ka Jēzus mums pavēra ceļu uz mūžīgo dzīvi, tomēr tas nenozīmē, ka mēs varam pasīvi sēdēt un neko nedarīt, gaidot, kad tiksim “ratos aizrauti paradīzē”.

Uzrunājot vispārējās audiences dalībniekus, Francisks atgādināja, ka Baznīca ieviesa Lielo gavēni, lai palīdzētu mums sagatavoties Lieldienām. Tāpēc šī laika perioda jēga atklājas Lieldienu gaismā. Mēs varam iedomāties, ka Augšāmcēlies Jēzus mūs sauc, lai mēs izietu no sava tumšā kapa un dotos pretī Viņa gaismai. Lielais gavēnis ir ceļš, kas ved mūs pretī Kristum. Jā, tas ir gandarīšanas un arī sevis mērdēšanas laiks. Tomēr mērķis ir nevis mērdēšanās, bet augšāmcelšanās kopā ar Kristu. Mērķis ir savas kristīgās identitātes atjaunošana, atdzimšana “no augšienes”, atdzimšana Dieva mīlestībā. Lūk, tāpēc Lielā gavēņa laiks, pēc savas dabas, ir cerības laiks – uzsvēra Svētais tēvs.

Lai to labāk saprastu, pāvests pievērsās Izceļošanas grāmatas fragmentam, kurā tiek norādīts uz Izraēļa tautas ciešanām Ēģiptē un teikts, ka Kungs ir tās sadzirdējis un nokāpis atbrīvot savu tautu (sal. Izc. 3, 7-8.10). Viņš aicina Mozu, kurš ved tautu cauri tuksnesim no verdzības brīvībā. Šī ceļojuma laikā Kungs dod tautai likumu, lai to mācītu Viņu mīlēt un mīlēt savu tuvāko. Svētie Raksti liecina, ka izceļošanas laiks ir ļoti ilgs un mokošs. Simboliski tas ilgst 40 gadus, kas ir vienas paaudzes laiks. Sastopoties ar ceļa grūtībām, šī paaudze ar nostaļģiju piemin Ēģiptes sīpolus un grib atgriezties atpakaļ. Francisks atzina, ka arī mēs visi pazīstam kārdinājumu griezties atpakaļ. Tomēr Kungs ir uzticīgs, un šī nabaga tauta, Mozus vadībā, sasniedz Svēto Zemi.

Viss šis ceļš tiek veikts cerībā – turpinājumā norādīja pāvests. Tauta iet ar cerību sasniegt Zemi, un tieši šinī nozīmē tās gājiens tiek dēvēts par ‘izceļošanu’, par iziešanu no verdzības jūga, lai sasniegtu brīvību. Šīs 40 dienas ir arī mūsu izceļošanas laiks. Tas ir laiks, kad atbrīvojamies no verdzības, no grēka, lai iemantotu brīvību, lai satiktos ar Augšāmcēlušos Kristu. Katram solim, katrām pūlēm, katram pārbaudījumam, katram kritienam un katrai sākšanai no jauna ir jēga tikai Dieva pestīšanas plāna ietvarā, jo Dievs grib, lai Viņa tauta dzīvotu, nevis mirtu, lai tā priecātos, bet nevis ciestu sāpes.

Jēzus Lieldienas ir Viņa izceļošana. Kungs pavēra mums ceļu uz mūžīgo svētlaimi. Lai to izdarītu, Viņam nācās novilkt savu godības tērpu, būt pazemotam un paklausīgam līdz nāvei un līdz pat krusta nāvei. Lai atvērtu mums ceļu uz mūžību, Viņam nācās izliet savas asinis. Tā, pateicoties Viņam, mēs esam izglābti no grēka verdzības. Tomēr tas nenozīmē, ka mums nekas nebūtu jādara – norādīja Francisks. Pestīšana ir, protams, Viņa dāvana, bet tā kā tā ir mīlestības derība, tad mums, no savas puses, jāpiedalās Viņa mīlestībā, jāsaka savs “jā” vārds, kā to ar savu piemēru mums māca Vissvētākā Jaunava Marija un visi svētie. Kristus mums sniedz sava Gara dzīvo ūdeni, bet mums tas ir jāsmeļ no Viņa avota un jādzer sakramentos, lūgšanā un adorācijā. Viņš uzvarēja kārdinājumus, un kopā ar Viņu arī mums pienākas tos uzvarēt. Viņš ir gaisma, kas izgaismo tumsu, bet no mums tiek prasīts, lai mēs uzturētu degošu to nelielo liesmu, kas mums tika uzticēta Kristības sakramenta saņemšanas dienā.

Šajā nozīmē Lielais gavēnis, kā tas teikts Romas Misālē, ir “mūsu atgriešanās sakramentālā zīme”. Tas, kurš izdzīvo Lielo gavēni, vienmēr iet atgriešanās ceļu. Lielais gavēnis ir sakramentālā zīme tam, ka mēs atbrīvojamies no grēka verdzības un iemantojam brīvību. Tā ir zīme, ko esam aicināti nemitīgi atjaunot. Tas nav viegls ceļš, bet ir prasīgs, jo mīlestība ir prasīga. Tomēr tas ir cerības pilns ceļš. Pāvests piebilda, ka tas pat ir tāds ceļš, kurā veidojas cerība. Pārbaudījumi, kārdinājumi, ilūzijas, visas grūtības mums palīdz aizvien vairāk nobriest cerībā. Šajā ziņā mēs mācāmies no Dievmātes, kura, piedzīvojot sava Dēla ciešanu un nāves tumsu, turpināja ticēt un cerēt uz Viņa augšāmcelšanos. Viņa ticēja Dieva mīlestības uzvarai. Katehēzes noslēgumā Francisks aicināja sākt šo cerības laiku ar prieku, atbalstot savus brāļus trūkumcietējus, lai ar tīrām un atjaunotām sirdīm varētu svinēt Kunga Jēzus Augšāmcelšanās svētkus.

J. Evertovskis / VR

01/03/2017 13:49