Itālija: ievēlēta jauna abate Svētās Ritas klosterī Kašā

15. februārī pulksten 11 un vienā minūtē Svētās Ritas svētnīcā zvanīja zvani, lai visai Kašas pilsētiņai paziņotu, ka ir ievēlēta jauna klostera abate. Turpmāk Svētās Ritas klostera kopienu vadīs māte Marija Roze Bernardinis. Viņa ir dzimusi 1958. gadā Udinē kā septītā no astoņiem bērniem ģimenē. Jau vairāk nekā 30 gadus Marija Roze dzīvo Svētās Ritas klosterī Kašā, kas atrodas kalnos Itālijas centrālajā daļā. Pēdējos 12 gados viņa kā vikāre palīdzēja vadīt 28 māsu kopienu bijušajai klostera abatei Natalinai Todeskini. 

Intervijā, jautāta par to, kāda ir bijusi viņas dzīve pirms iestāšanās klosterī, māte Marija Roze pastāstīja, ka līdz 18 gadu vecumam viņa vēlējās izveidot ģimeni un bijusi pārliecināta, ka tā arī notiks. “Ir tiesa,” stāsta reliģiskā, “ka jau kopš bērnības centos rast klusuma brīžus, vietu tikai sev, kur nodoties lūgšanām, redzēt kalnus, apkārtni. Man patika lūgties. Draudzes prāvests ieteica veikt garīgo paaicinājumu kursu, lai saprastu, kurp ved mans ceļš. Kursa laikā sapratu svarīgu lietu, proti, Dievs katram no mums un nevis kādam citam uztic uzdevumu, un tas nozīmē, ka ikviens Viņam esam vienīgais un neatkārtojamais. Tātad, ja nepieņemsi vietu, kas bija atvēlēta tev, cits to neieņems. Tas man lika uzdot jautājumu: “Un kāda loma ir uzticēta man? Un ja Kungs no manis prasa ko vairāk?””

Kā dzīvo Svētās Ritas klostera māsas? Jaunievēlētā abate stāsta, ka tāpat kā svētā Rita, viņas seko svētā Augustīna harizmai, meklējot Dievu caur liturģisko lūgšanu, jo īpaši caur Euharistijas svinībām. Īpaša uzmanība tiek veltīta kopienas lūgšanām. “Kopiena ir vislabākā izteiksme tam, kas iedvesmo katru klostermāsu, tā kļūst par siržu vienotību liturģijā,” saka māte Marija Roze. “Vienoti dzīvot kopienā –lūk, tā ir svētā Augustīna harizma,” viņa uzsver. Jaunā klauzūras māsu kopienas vadītāja paskaidro, ka būt par kontemplatīvās dzīves māsu Kašas svētnīcā, kurā ierodas vairāk nekā miljons svētceļnieku gadā, var likties paradoksāli, taču svētais Augustīns ir vēlējies, lai tas, kurš ir atklājis Dievu, palīdz Viņu atklāt arī citiem. “Tāpēc mēs svētceļniekiem nododam to, ko esam saņēmušas lūgšanā,” saka māte Marija Roze.

Pieredzējusī klostera iemītniece apliecina, ka vajag tikai uzticēties Dievam un pārējais nāks pats par sevi. Viņa saka: “Ja cilvēks pieņem Kristus krustu, viņš var augšāmcelties. Arī svētās Ritas pieredze nepalika tikai Lielajai piektdienai, vai sestdienai, bet tā pārgāja uz augšāmcelšanos. Kad runājam par ciešanām, ir jāsaprot, ka Baznīca mums neliek būt par mazohistiem. Baznīca ir augšāmcelšanās. Tā ir vēsts, par kuru mums atgādina pāvests. Daudzi cilvēki pārdzīvo patiešām smagas situācijas. Vienīgais, ko varu darīt, būdama klostermāsa, ir uzņemties šo situāciju, izprotot to un lūdzot Kungu. Mēs visas cenšamies, lai cilvēki, kas mūs apmeklē, saprastu, ka viņi nav vieni.”

I. Šteinerte/VR