2017-02-22 16:02:00

Cerība ļauj būt drošiem par Kunga lielo mīlestību pret savu radību


Turpinot katehēžu ciklu par kristīgo cerību, 22. februāra vispārējās audiences laikā pāvests pievērsās radītā aizsardzībai. Viņš uzsvēra, ka visa radība ir brīnišķīga Dieva dāvana. Dzīvojot cerībā, mēs zinām, ka Kungs savā žēlsirdībā grib uz visiem laikiem dziedināt ievainotās un satriektās sirdis, un izlabot visu, ko cilvēks ir izkropļojis.

Uzrunā Francisks balstījās uz apustuļa Pāvila Vēstules romiešiem fragmentu, kurā teikts, ka visa radība, ilgodamās, gaida Dieva bērnu parādīšanos, ka mēs esam atpestīti cerībā un Gars nāk palīgā mūsu vājībai… (sal. Rom 8, 19-27). Šajā sakarā pāvests norādīja, ka bieži vien mums ir kārdinājums domāt, ka viss radītais ir mūsu īpašums, ar ko varam izrīkoties pēc savas patikas un nevienam ne par ko nedot nekādu atskaiti. Savukārt Svētie Raksti atgādina, ka radība Dieva dāvana. Tā ir ielikta mūsu rokās, lai mēs varētu veidot ar Dievu attiecības un saskatīt šai radībā Viņa mīlestības nodoma pēdas. Bez tam, mēs paši esam aicināti diendienā sadarboties ar Dievu Viņa mīlestības plāna īstenošanā.

Turpretī tad, kad mēs ļaujamies egoismam, beigu beigās sabojājam pat visskaistāko, kas mums tika uzticēts un dāvāts – atgādināja Svētais tēvs. Tā tas ir noticis, piemēram, ar ūdeni. Ūdenim ir ļoti liela nozīme, bet tas tiek piesārņots un tiek iznīcināta apkārtējā vide. Grēkojot, cilvēks sarāva sākotnējo saikni ar Dievu un attiecības ar visu radību. Šodien redzam grēka konsekvences. “Ja cilvēks sarauj saikni ar Dievu, viņš pazaudē savu sākotnējo skaistumu un beigu beigās samaitā arī visu, kas atrodas viņam visapkārt”, uzsvēra pāvests. Cilvēks, kurš savā lepnībā grib izmantot radīto, to iznīcina.

Tomēr Kungs neatstāj mūs vienus un dāvā mums jaunu brīvības un pestīšanas perspektīvu. Apustulis Pāvils saka, ka radība “nopūšas un vaimanā līdz pat šai dienai” (Rom 8, 22). Ja paskatīsimies vērīgāk, tad pamanīsim, ka vaimanā viss – ne tikai radība, kas mums ir visapkārt, bet arī mēs, cilvēki, un arī Gars vaimanā mūsos, mūsu sirdī. Tagad tās vairs nav neauglīgas vaimanas, bet ir saistītas ar cerību un jaunu dzīvi. No vienas puses, mēs vēl ciešam grūtības, ciešam par saviem vājumiem, trūkumiem un par to, ka nespējam būt pietiekoši atvērti, bet, no otras puses, mēs zinām, ka Kungs mūs ir atpestījis un devis iespēju jau tagad baudīt Augšāmcelšanās zīmes. Tanī meklējama cerība – uzsvēra Francisks. Kristietis nedzīvo ārpus pasaules. Viņš prot sevī un ap sevi saskatīt ļaunuma, egoisma un grēka zīmes. Viņš solidarizējas ar cietēju, ar to, kurš raud, kurš ir atstumts, kurš jūtas izmisis. Tomēr kristietis ir iemācījies uz to visu raudzīties ar Lieldienu skatienu, ar Augšāmcēlušā Kristus skatienu. Līdz ar to viņš apzinās, ka šis ir gaidīšanas laiks. Cerībā viņš ir drošs, ka Kungs savā žēlsirdībā grib no jauna un galīgi dziedināt ievainotās un pazemotās sirdis un visu, ko cilvēks savā neprātā ir sabojājis. Viņš ir drošs, ka tādā veidā Kungs radīs jaunu pasauli un jaunu cilvēci, kas beigu beigās būs samierināta Viņa mīlestībā.

“Cik gan bieži mums, kristiešiem, uznāk vilšanās, pesimisma kārdinājums… Dažreiz mēs ļaujamies nevajadzīgām žēlabām vai arī kļūstam mēmi un nezinām, ko lūgt un gaidīt”, atzina pāvests. Tomēr atkal mums palīgā nāk Svētais Gars, kas ir mūsu cerības Dvaša, kurš palīdz mums uzturēt savu sirdi nomodā. Gars redz mūsu vietā daudz tālāk. Viņš skatās pāri visam negatīvajam un šķietamajam un jau tagad atklāj mums jaunas debesis un jaunu zemi, ko Kungs gatavo cilvēcei.

Sveicot atsevišķas svētceļnieku grupas, pāvests atgādināja, ka šogad aprit 100 gadi kopš Fatimas bērniem parādījās Dievmāte. Šajā sakarā viņš mudināja, lai mēs uzticamies Marijai kā cerības Mātei, kura aicina mūs pievērst savu skatienu pestīšanai, jaunām debesīm un jaunai zemei. Svētais tēvs mudināja uz visu skatīties ar paša Kristus skatienu un pilnībā paļauties uz Viņu. Tā kā, pateicoties Kristībai, mēs esam kļuvuši par Kristus Augšāmcelšanās līdzdalībniekiem, tad jau tagad mums ir iespēja cerībā baudīt jauno dzīvi. Svētā Gara vadīti, kristieši ir šīs cerības liecinieki citiem cilvēkiem un visai radībai.

Tā kā pa dienu gaiss Romā jau iesilst līdz aptuveni 17 grādiem, pēc ilgāka pārtraukuma vispārējā audience notika ārā, tas ir, Svētā Pētera laukumā. Tās noslēgumā Francisks vērsās pie visas pasaules sabiedrības ar speciālu aicinājumu palīdzēt bruņotajos konfliktos bada mocītajiem Dienvidsudānas iedzīvotājiem. Šajā Āfrikas zemē ne vien līst asinis, bet arī iestājusies smaga pārtikas krīze. Līdz ar to miljoniem cilvēku, tai skaitā daudzi jo daudzi bērni ir nolemti bada nāvei. Pāvests aicināja visus pielikt pūles un neapstāties tikai pie deklarācijām, bet sniegt konkrētu palīdzību, atbalsot šos cilvēkus ar pārtiku, un parūpēties, lai palīdzība tiešām nonāktu pie badā cietošajiem dienvidsudāniešiem.

J. Evertovskis / VR








All the contents on this site are copyrighted ©.