Pāvests pieņem mariāņu kongregācijas ģenerālkapitula dalībniekus

“Nav iespējams iet uz priekšu bez pagātnes atmiņas,” teica pāvests, sestdien tiekoties ar mariāņu tēviem – Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas kongregācijas locekļiem. No dažādām pasaules valstīm viņi ir ieradušies Romā, lai piedalītos ģenerālkapitulā. To vidū ir arī mariāņu tēvs no Latvijas Dainis Kašs. Sekojot Apustuliskajā pēcsinodālajā pamudinājumā “Vita consacrata” izteiktajam aicinājumam, šī, kā arī visu citu “reliģisko institūtu piederīgajiem ir nepieciešams ar atjaunotu garu atsaukties uz savu regulu, jo tajā un institūta Konstitūcijā ir ietverts reliģisko ceļš, kas balstās uz Baznīcas apstiprināto specifisko harizmu” (37). Uzrunājot mariāņu tēvus, pāvests apgalvoja, ka patiešām, ir jāiet uz priekšu ar jaunajām vajadzībām, jaunajiem izaicinājumiem, taču ir jāatceras arī, ka nav iespējams iet uz priekšu bez pagātnes atmiņas.

 “Ja vēlēšos iet uz priekšu bez pagātnes atmiņas, bez dibinātāju vēstures, bez izcilo vēstures, arī bez kongregācijas grēku vēstures, tad gluži vienkārši to nespēšu. Lūk, regula: atmiņa, šī deiteronomiskā dzīves dimensija, kas tiek pielietota arī tad, kad ir jāatjauno reliģiskā kongregācija, konstitūcijas, vienmēr.”

Pāvests novēlēja, lai mariāņus viņu ceļā vada un par gaismu kalpo viņu kongregācijas dibinātājs, pagājušajā gadā par svētu pasludinātais Staņislavs Papčinskis. Viņš saprata visā pilnībā, ko nozīmē būt Kristus māceklim. To apliecina viņa lūgšanas vārdi: “Kungs Jēzu, ja mīlestības dēļ mani saistīsi ar sevi, kas gan mani no Tevis spēs atraut? Ja mani saistīsi ar savu žēlsirdību, kas mani spēs šķirt? Mana dvēsele pieder Tev, mani pieņem Tava žēlsirdīgā labā roka. Visnecienīgāko būtni tā pievieno savai galvai un šī nelielā daļiņa cieš kopā ar visu cietošo Svēto miesu” (Christus Patiens, III, 1).

Pāvests atzīmēja, ka šai perspektīvā mariāņu kalpojums Vārdam ir liecība par augšāmcēlušo Kristu, kuru viņi ir satikuši savā ceļā un ko ar savu dzīves stilu ir aicināti nest visur tur, kur viņus sūta Baznīca. Kristīgā liecība prasa arī darbu, kas veltīts nabadzīgajiem un kas mariāņu kongregācijai ir raksturīgs kopš tās sākumiem. Francisks aicināja saglabāt šo kalpošanas tradīciju nabadzīgajiem un pazemīgajiem, viņiem saprotamā valodā sludinot Evaņģēliju, veicot žēlsirdības darbus un lūdzoties par mirušajiem.

Pāvests pastāstīja, ka viņam patīk svētā Pāvila vēstules Timotejam vārdi, kurā apustulis aicina glabāt ticību, to, kas ir saņemta no mātes, no vecmāmuļas (sal. 2 Tm 1,5), no viņu vienkāršības. Francisks sacīja:

“Mēs neesam ķēniņi, ķēniņu, grāfu, vai baronu dēli. Esam vienkārši ļaudis, no tautas vidus. Tāpēc ar vienkāršību tuvojamies vienkāršajiem un tiem, kas cieš visvairāk: slimajiem, bērniem, pamestajiem sirmgalvjiem, nabadzīgajiem, visiem. Un šī nabadzība atrodas Evaņģēlija centrā. Tā ir Jēzus nabadzība. Nevis socioloģiskā nabadzība, bet Jēzus nabadzība!”

Kā vēl vienu nozīmīgu mariāņu kongregācijas garīgo mantojumu pāvests pieminēja to, ko atstājis svētīgais Jurģis Matulaitis. Tā ir pilnīga veltīšanās Baznīcai un cilvēkam, lai “drosmīgi ietu strādāt un cīnīties Baznīcas labā, jo īpaši tur, kur visvairāk ir nepieciešams” (Journal, 45.lpp). Francisks novēlēja, lai svētīgā Jurģa Matulaiša aizbildniecība palīdz mariāņiem šādu attieksmi  attīstīt sevī un kā jau tas darīts pēdējo gadu desmitu laikā, izplatīt institūta harizmu nabadzīgajās zemēs, jo īpaši Āfrikā un Āzijā. 

Pāvests atzīmēja, la lielais inkulturācijas izaicinājums prasa sludināt Labo Vēsti mūsdienu cilvēkiem saprotamā valodā, ievērojot, ka viņi ir iesaistīti straujajos sociālajos un kultūras pārveidojumos. Reliģisko misija prasa neatliekamu personīgu un visas kopienas atgriešanos. Tikai žēlsirdības darbībai atvērtas sirdis spēs interpretēt laiku zīmes un izprast cilvēces vajadzību pēc cerības un miera.

Uzrunas noslēgumā pāvests salīdzināja mariāņus ar nelielu, necilu sēklu, kas vēlāk dzen asnus un dīgst, sēklu, kuru laista Kungs un liek tai izaugt. “Niecīguma izjūta ir pirmais solis pretim uzticībai Dieva spēkam,” sacīja Francisks un aicināja iet pa šo ceļu. Viņš to novēlēja Bezvainīgajai Jaunavai Marijai, mariāņu debesīgajai aizbildnei, aicināja mariāņus būt nemitīgi vienotiem ar Kristu un Viņa Svēto Garu, un deva tiem savu apustulisko svētību.

I. Šteinerte/VR