Mazs sarūgtinājums noved pie liela ienaida

Ģimeņu un tautu iznīcināšana sākas ar mazu greizsirdību un skaudību. Tāpēc jāsāk jau ar tikšanu pāri jebkādam aizvainojumam un sarūgtinājumam – sacīja pāvests, uzrunājot Vatikāna viesu nama kapelā sapulcējušos ticīgos. Pirmdienas rīta Svēto Misi Francisks veltīja par bijušo Jēzus Sadraudzības ordeņa ģenerālpriekšnieku (2008-2016) Adolfo Nikolasu, kurš pēc pāris dienām dosies jaunā misijā uz Austrumiem. Homīlijā Svētais tēvs uzsvēra, ka dzīvot ar aizvainojumu un sarūgtinājumu ir nekristīgi.

Komentējot Radīšanas grāmatas stāstu par Kainu un Ābelu (sal. Rad 4, 1-15.25), pāvests norādīja, ka šajā stāstā pirmo reizi parādās vārds „brālis”. Brālības vēsturei vajadzēja turpināties, pilnveidoties un kļūt skaistai, bet tā tiek iznīcināta, jo brālis nogalina brāli. Francisks atgādināja, ka viss iesakās ar mazu greizsirdību. Kains sadusmojās, jo Dievam nepatika viņa upuris, un sāka savā sirdī kultivēt sarūgtinājumu. Viņš varēja to kontrolēt, bet to nedarīja. Kains ļāvās negatīvām emocijām, instinktiem, ļāva šīm emocijām attīstīties.

Tāpat izceļas ķildas un šķelšanās arī mūsu starpā. Viss sākas ar mazumiņu – ar nelielu greizsirdību, skaudību, sarūgtinājumu, kas pieaug un mēs sākam uz visu skatīties tikai no šāda skatu punkta. Tas noved pie draudzības un brālības saišu saraušanas. Maz pamazām ļaunums mūs pārņem tik ļoti, ka nespējam tikt no tā vaļā. Tā pieaug ienaids un nonākam pie bēdīgām beigām. Es turos pa gabalu no sava brāļa. Tas nav mans brālis. Tas ir mans ienaidnieks, kuru vajadzētu padzīt, iznīcināt… Tādā veidā notiek iznīcināšana. Tā tiek iznīcinātas ģimenes un tautas. Tas, kas notika iesākumā, var notikt ar mums visiem, Tāpēc tiklīdz parādās pirmais sarūgtinājums, nekavējoties ir jāapstājas, no tā jāatbrīvojas. Sarūgtinājums nav nekas kristīgs. Sāpes – jā, sarūgtinājums – nē. Aizvainojums nav nekas kristīgs. Sāpes – jā, aizvainojums – nē. Tik daudz ienaida un šķelšanos! – sacīja Francisks.

Pāvesta celebrētajā Svētajā Misē bija arī daži jaunie prāvesti. Viņu priekšā Francisks atzina, ka arī garīdznieku starpā šādi sākas plaisas un šķelšanās. Kāpēc to draudzi uzticēja viņam, bet nevis man? Kāpēc tas un tas? Tā, no mazām lietām, sākas lielas problēmas, tiek iznīcināta brālība. Un Dievs jautā: „Kur ir tavs brālis Ābels?” Kains atbild ar ironiju: „Es nezinu. Vai tad es esmu sava brāļa sargs?” Jā, tu esi sava brāļa sargs – uzsvēra Francisks. Kungs Kainam saka: „Tava brāļa asinis skaļi sauc uz mani no zemes”.

Šajā kontekstā pāvests norādīja, ka katrs no mums (ieskaitot viņu pašu) var pateikt, ka nekad nav nevienu nogalinājis. Taču ja mēs paturam sevī sliktas domas par savu brāli, sarūgtinājumu pret viņu, tad esam viņu nogalinājuši. Ja mēs apvainojam savu brāli, mēs viņu nogalinām savā sirdī. Slepkavība ir process, kas iesākas no mazām lietām. Daudziem šīs pasaules varenajiem interesē tikai sava zeme, sava teritorija. Ja nokrīt bumba un nogalina 200 bērnus, tad tā nav viņa problēma. Tā ir nevis viņa, bet bumbas vaina. Svētais tēvs vēlreiz atgādināja, ka viss sākas ar mazu sarūgtinājumu, bet beidzas ar lielu ienaidu un karu. Īstenībā, slepkavība notiek jau sākumā. Tas ir process, kurā ir asinis, un šodien daudzu jo daudzu cilvēku asinis sauc uz Dievu no zemes. Viss ir saistīts – uzsvēra pāvests, aicinot katru uzdot sev jautājumu: „Kur ir tavs brālis?”. Noslēgumā viņš mudināja padomāt par tiem cilvēkiem, kuri dažādās pasaules malās tiek izmantoti kā kādas lietas, jo dažiem ir svarīgāks gabals zemes nekā brālības saites.

J. Evertovskis / VR