Pāvests konsekrētajām personām: Nesiet cilvēkiem Kristu!

Koncentrēšanās uz izdzīvošanu ir kārdinājums, kas vājina konsekrēto dzīvi, atņem spēku un harizmātisko radošumu, – sacīja pāvests. 2. februāra vakarā Svētā Pētera bazilikā viņš vadīja dievkalpojumu. Kunga prezentācijas svētnīcā svētki ir arī Konsekrētās dzīves diena. Tāpēc pāvesta vadītājā dievkalpojumā piedalījās vairāki tūkstoši reliģisko ordeņu un kongregāciju pārstāvji. Skaidrojot šai dienai veltīto Evaņģēlija fragmentu, Francisks uzsvēra, ka Simeons un Anna, divi veci cilvēki, kuri svētnīcā satika mazo Jēzu, ir cerības cilvēki.

“Simeona dziesma ir ticīga cilvēka dziesma, kurš savas dzīves norietā var pateikt: Patiesi, Dievā saliktā cerība nekad nepieviļ. Dievs nekad mūs neapmāna. Simeons un Anna, neraugoties uz lielo vecumu, ir atvērti jaunai auglībai, par ko liecina, sakot: Dzīve ir dāvana, ko jāizdzīvo ar cerību, jo Kungs vienmēr izpilda savu solījumu. Vēlāk Nācaretes sinagogā Jēzus skaidros šī solījuma nozīmi. Arī slimie, ieslodzītie, vientuļie, nabagi un grēcinieki ir aicināti dziedāt to pašu cerības dziesmu. Jēzus ir kopā ar viņiem. Viņš ir kopā ar mums,” – sacīja Francisks.

Uzrunas turpinājumā pāvests norādīja, ka konsekrētās personas no savu ordeņu un kongregāciju dibinātājiem ir saņēmušas mantojumā cerību, kas nepieviļ. Citējot pravieša Joēla vārdus: «Es izliešu savu Garu pār ikvienu miesu, un jūsu dēli un meitas pravietos, jūsu sirmgalvji redzēs sapņus, un jūsu jaunekļi redzēs redzējumus», pāvests uzsvēra, ka esam aicināti pieņemt mūsu tēvu sapņus, lai šodien varētu pravietot un no jauna atklāt to, kas kādreiz iekvēlināja viņu sirdis.

“Tādā veidā konsekrētās personas būs garīgi auglīgas, un pirmām kārtām izbēgs no kārdinājuma, kas Dievam veltītu dzīvi padara par sterilu. Tas ir izdzīvošanas kardinājums. Tas ir ļaunums, kas pakāpeniski iezogas mūsu sirdīs un mūsu kopienās. Koncentrēšanās uz izdzīvošanu klusi un lēnām ieslēdz mūs mājās un izdomātās shēmās, vairojot bailes un neapmierinātību. Šāda attieksme mūsu skatienu vērš uz pagātni, uz sen veiktajiem darbiem. Tā vietā, lai īstenotu no mūsu kopienu dibinātāju sapņiem dzimušo pratievisko radošumu, mēs meklējam īsāku ceļu, lai izvairītos no izaicinājumiem, kas šodien klauvē pie mūsu durvīm,” uzsvēra pāvests.

Francisks atgādināja, ka šāda attieksme kopienā mazina harizmas spēku un radošuma garu. Izdzīvošanas kārdinājuma dēļ mēs aizmirstam žēlastību. Mēs kļūstam par speciālistiem sacrum lietās, nevis par cerības tēviem, mātēm, māsām un brāļiem. “Šāda gaisotne veco klosterļaužu sirdīs rada skumjas un tukšumu un padara neauglīgu viņu pravietojumu, kura sludināšanai ir aicināti jaunāki par viņiem. Citiem vārdiem runājot, izdzīvošanas kārdinājums nereti kļūst par apdraudējumu un traģēdiju ne tikai konsekrētajām personām, bet arī ģimenes cilvēkiem, un no tā mums ir jāizvairas,” – sacīja Svētais tēvs.

Skaidrojot Jēzus upurēšanas Jeruzalemes svētnīcā ainu, Francisks izcēla vecā Simeona prieku. Marija ielika viņa rokās Jēzu. Šajā brīdī viņš izdzied savu sapni. Un tas ir jādara arī mums, proti, nest Jēzu Viņa tautas vidū. Tikai tādā veidā spēsim palīdzēt tai atgūt patieso prieku un cerību. Pāvests atzina, ka sabiedrībā norisinās dažādu kultūru sajaukšanās process. Tāpēc nepieciešams, lai konsekrētās personas kopā ar Jēzu atrastos šo lielo notikumu centrā. Esam aicināti īstenot misiju saskaņā ar savas kopienas harizmu. Kungs mūs aicina, lai mēs būtu ieraugs te un tagad, – uzrunājot konsekrētās personas, sacīja Francisks.

S. Krivteža / VR