Lai kristieši būtu vienoti, tiem jāmācās vienam no otra

Noslēdzot Lūgšanu nedēļu par kristiešu vienotību, trešdienas, 25. janvāra, vakarā pāvests vadīja vesperu liturģiju. Kā jau ierasts, šī ekumeniskā ceremonija notika Svētā Pāvila ārpus mūriem bazilikā un to ar saviem dziedājumiem kuplināja Siksta kapelas un Vestminsteres anglikāņu abatijas kori. Dievkalpojumā piedalījās anglikāņi, pareizticīgo Baznīcas un citu konfesiju pārstāvji. Šī gada Lūgšanu nedēļas tēma bija izvēlēta no Pāvila 2. vēstules korintiešiem: „Mums ir jāizlīgst. Kristus mīlestība mūs steidzina” (sal. 2 Kor 5, 14-20). Francisks savā homīlijā jautāja: „Kā lai sludinām šo izlīgšanas Evaņģēliju pēc tik daudziem gadu simteņiem, kuros ir piedzīvotas šķelšanās?”

To, ko, satiekot Kristu, piedzīvoja Pāvils no Tarsas, piedzīvo visu laiku kristieši. Runa ir par piedošanu, mīlestību, liecināšanu un sevis upurēšanu. No stāsta par sv. Pāvila atgriešanos pāvests „izvilka” kārtējo atslēgu, lai „izietu pa durvīm”, kas ved uz vienotību jeb, citiem vārdiem sakot, viņš izgaismoja ceļu, kas ved uz pilnīgu vienotību.

Pirmkārt, Svētais tēvs norādīja, ka Dievs savā Dēlā, Jēzū Kristū, dāvā cilvēcei mīlestību un izlīgšanu. Sauls, kas vēlāk tiek saukts par Pāvilu, uz Damaskas ceļa piedzīvo šo Dieva nesavtīgo mīlestību. Viņš saņem piedošanu un mierinājumu. No tā laika viņš saprot, ka nevar šo lielo dāvanu paturēt tikai sev, bet ka viņam tajā ir jādalās ar citiem. Viņš sludina Dieva mīlestības un izlīgšanas priecīgo vēsti. Pāvests uzsvēra, ka izlīgšana nav tikai mūsu iniciatīva. Pirms tā kļūst par ticīgo cilvēciskajiem pūliņiem, pašiem cenšoties tikt pāri visām nesaskaņām, tā ir Dieva par brīvu dota dāvana. Pateicoties šai dāvanai, katrs no mums, saņēmis piedošanu un mīlestību, kļūst spējīgs būt par liecinieku vārdos un darbos. Kā dzīvot, lai šī liecība būtu efektīva? Kā „rīkoties” tam, kurš ir saņēmis minēto dāvanu? Kā šodien sludināt „izlīgšanas Evaņģēliju”?

Otrkārt, atbildot uz šiem jautājumiem, pāvests paskaidroja, ka izlīgšana prasa upurus. Sv. Pāvils rāda mums sevis uzupurēšanās ceļu. Francisks to nosauca par visu laiku kristiešu „revolūciju”, kas nozīmē dzīvot nevis sev un savām interesēm, bet Kristum un pēc Viņa attēla. Tas ir katrai kristīgajai denominācijai adresēts aicinājums. Reizē tas ir aicinājums atmest jebkādu izolēšanos, pārvarēt kārdinājumu balstīties tikai uz sevi, kas traucē pieņemt Svētā Gara darbību ārpus savu apvāršņu robežām. Īsta izlīgšana starp kristiešiem notiks tad, kad mēs iemācīsimies atzīt cits cita dāvanas un pazemīgi un ar atvērtu sirdi spēsim cits no cita mācīties, negaidot, lai vispirms citi mācītos no mums.

Treškārt, Francisks norādīja, ka, lai sludinātu izlīgšanas Evaņģēliju, mums ir jāatmet savi vecie ieradumi, vecais dzīves stils un jāseko Jēzum šodien. Atraisīties no pagātnes mums palīdzēs tieši nomiršana sev, lai būtu ar Jēzu, lai sāktu jaunu dzīvi vienotībā ar Viņu, kā tas notika ar apustuli Pāvilu. Skatīšanās atpakaļ ir nepieciešama tikai tāpēc, lai šķīstītu savu atmiņu. Mēs nedrīkstam koncentrēties uz pagātni un piedzīvotajām ciešanām, jo šāda rīcība var mūs „paralizēt” un traucēt pilnībā izdzīvot pašreizējo laiku, tas ir, šodienu, un orientēt savu skatienu uz jaunu, cerībai atvērtu, nākotni, kad kristieši piedzīvos vienotību.

Ceturtkārt, pāvests savā homīlijā pieskārās Reformācijas atceres 500. gadadienai, kas ir spēcīgs pamudinājums iet pa ceļu, kas ved uz vienotību. Tas, ka šogad katoļi un luterāņi var kopīgi pieminēt notikumu, kas savulaik sašķēla kristiešus, ir svarīgs solis, kas ir panākts, pateicoties Dieva žēlastībai un lūgšanai, cenšoties vienam otru labāk iepazīt un veidojot ekumenisko dialogu. Noslēgumā Francisks aicināja nenogurstoši turpināt lūgt no Dieva vienotības dāvanu, smelties drosmi, raugoties uz daudziem jo daudziem mocekļiem, kuri vienojās un vienojas ar Kristu savās ciešanās. „Izmantosim katru izdevību, ko Providence mums sniedz, lai kopā lūgtos, kopā sludinātu, kopā mīlētu un kopā kalpotu – sevišķi tam, kurš ir visnabadzīgākais un vispamestākais”, mudināja Svētais tēvs.

J. Evertovskis / VR