Kristieša drosmes avots ir cerība

Esiet drosmīgi kristieši, noenkuroti cerībā un spējīgi pārdzīvot arī tumšus brīžus – mudināja pāvests ticīgos otrdienas, 17. janvāra, rīta Svētās Mises homīlijā. Viņš uzsvēra, ka kristietim jābūt drosmīgam un dedzīgam. Turpretī tie, kuriem pietrūkst drosmes, un kuri slinko, stāv uz vietas. Viņi ir labi „noparkojušies” un Baznīcu izmanto kā kādu ērtu stāvvietu.

Tie ir slinkie kristieši, kuri negrib virzīties uz priekšu, kuri necīnās, lai kaut kas mainītos uz labo pusi un tādējādi nestu visiem labumu. Tie ir kristieši, kuri stāv uz vietas, izmantojot Baznīcu kā kādu ērtu stāvvietu. „Un kad es saku kristieši”, turpināja Francisks, „es to attiecinu uz lajiem, priesteriem, bīskapiem… uz visiem. Ne mazums ir šādu stāvošu kristiešu. Baznīca viņiem ir stāvvieta, kur viņu dzīve ir drošībā, un viņi iet uz priekšu ar visām iespējamajām garantijām. Taču šie uz vietas stāvošie kristieši man liek domāt par vienu lietu, ko, vēl būdams bērns, dzirdēju no saviem vecvecākiem: ‘Esi uzmanīgs, jo stāvošais ūdens, kas netek, sabojājas pirmais’”.

Homīlijā pāvests norādīja, ka kristiešu drosmes avots ir cerība. Savukārt „slinkajiem kristiešiem” nav cerības. Viņi ir „aizgājuši pensijā”. Aiziet pensijā pēc daudziem nostrādātiem gadiem ir labi, bet „pavadīt pensijā visu savu dzīvi ir briesmīgi” – sacīja Svētais tēvs. Turpinot, viņš uzsvēra, ka, turpretī, cerība ir kā enkurs, kas palīdz izturēt grūtos brīžos. Tā ir cerība, kas nepieviļ. Cerēt nozīmē nevis sapņot par debesīm, par to, cik tur būs skaisti, bet cīnīties, stingri turoties pie „enkura auklas”, lai tādējādi varētu nokļūt debesīs. Ikdienas dzīves cīņā cerība ir nevis slēgts mūris, bet apvāršņa tikums. To varbūt nav viegli izprast, bet tas ir ļoti būtisks tikums, jo tas ļauj mums drosmīgi raudzīties un iet uz priekšu.

Pāvests atzina, ka arī drosmīgie kristieši pieļauj kļūdas. Tas, kurš iet uz priekšu, kļūdās, bet tas, kurš stāv uz vietas, liekas, ka nekļūdās. Tad, kad šķiet, ka nav iespējams virzīties uz priekšu, jo apkārt viss ir tumšs, tad jābūt pacietīgiem un izturīgiem. Kā ir ar mani? – jautāja Francisks. Kāda ir mana ticības dzīve? Vai es neesmu ierāvies sevī? Vai es neesmu remdens un nepacietīgs? Vai es esmu atvērts plašiem dzīves apvāršņiem? Vai es dzīvoju ar cerību? Vai man pietiek drosmes vienmēr iet uz priekšu? Pāvests piebilda, ka uz vietas stāvošie kristieši ir egoisti, kuri redz tikai paši sevi, bet neprot pacelt savu galvu, lai uzlūkotu Kungu un saredzētu citus cilvēkus. Lai Kungs palīdz mums uzvarēt savu egoismu – vēlēja Svētais tēvs.

J. Evertovskis / VR