Pāvests aicina diplomātus gādāt par mieru un drošību pasaulē

Pirmdien, 9. janvārī, pāvests pieņēma audiencē Vatikānā akreditētos diplomātiskā korpusa locekļus, kuru vidū bija arī Latvijas pilnvarotā vēstniece pie Svētā Krēsla Veronika Erte. Franciska uzruna bija veltīta miera un drošības tematam. Miers ir dāvana, izaicinājums un uzdevums – viņš uzsvēra. Atskatoties uz saviem 2016. gadā veiktajiem apustuliskajiem ceļojumiem, Svētais tēvs iezīmēja situāciju pasaulē, skaidroja, ko nozīmē veicināt mieru, un vērsās pie reliģiskajiem līderiem un valstu valdībām ar speciāliem aicinājumiem. Reliģiju ieguldījums miera labā, atbruņošanās nepieciešamība, migrantu krīze, pamiers Sīrijā, smagā humanitārā situācija Ukrainā, radītā aizsardzība – tie bija daži no viņa uzrunas punktiem.

Uzrunā pāvests stingri nosodīja terorismu, nosaucot to par „nāvējošo neprātu”, kas ļaunprātīgi izmanto Dieva vārdu, lai sētu nāvi un iznīcību. Viņš pieminēja visas valstis un vietas, kur pēdējā gada laikā notikuši uzbrukumi nevainīgajiem iedzīvotājiem, sākot ar Afganistānu un beidzot ar Beļģiju, Franciju un Vāciju. „Šajā sakarā vēršos ar aicinājumu pie visiem reliģiju vadītājiem”, sacīja Francisks, „lai tie vienprātīgi stingri atgādinātu, ka nekad nedrīkst nogalināt Dieva vārdā. Fundamentālais terorisms ir lielas garīgās nabadzības rezultāts, ar kuru bieži vien ir saistīta arī sociālā nabadzība”. Pāvests norādīja, ka terorismu varēs pilnībā pieveikt tikai ar reliģisko un politisko līderu kopīgiem pūliņiem. Pirmo uzdevums ir nodot tālāk „tās reliģiskās vērtības, kas nepieļauj pretstatu starp Dieva bijāšanu un tuvākmīlestību”, bet otrajiem pienākas „nodrošināt publiskajā telpā reliģisko brīvību, atzīstot tās pozitīvo un konstruktīvo devumu civilās sabiedrības veidošanā”. Bez tam tiem, kuru rokās ir vara, jārūpējas, lai neveidotos fundamentālismam labvēlīga augsne. Tas, savukārt, pieprasa atbilstošus soļus sociālās politikas laukā ar mērķi apkarot nabadzību, iestāties ģimenes labā, jo ģimene ir īpašā vieta, kur cilvēks veidojas un nobriest, kā arī investēt izglītībā un kultūrā.

Miers ir „aktīvs tikums”, kura veicināšanā jāiesaistās gan katram atsevišķam cilvēkam, gan visai sabiedrībai kopumā – uzsvēra pāvests. To nevar iemantot vienreiz un uz visiem laikiem, bet ir jārada pastāvīgi, veicinot visu personu labumu, respektējot citus cilvēkus un tautas, un atzīstot viņu cieņu. Lai nostiprinātu mieru, vispirms jānovērš to nesaskaņu cēloņi, kas izraisa karus, sākot ar netaisnībām (sal. Gaudium et spes, 78, 83).

Tiekoties ar vēstniekiem, Francisks ievērojamu uzmanību veltīja migrācijas problēmai, aicinot nebūt šajā sakarā vienaldzīgiem. Ja gribam gudri rīkoties, tad nevaram piekopt noslēgtības politiku – viņš uzsvēra, atzīstot, ka migrantu dramatisko krīzi nevaram saistīt tikai ar skaitļiem. Kamēr dažas valstis dara visu iespējamo problēmas risināšanā, tikmēr arī citas nedrīkst vienaldzīgi stāvēt malā. Visām ir jāsper konkrēti soļi, jo cilvēcība ir būtisks miera un veselu nāciju attīstības faktors.

Pieskaroties situācijai Sīrijā, pāvests kārtējo reizi izteica uzstājīgu aicinājumu, pieprasot, lai reizi pār visām reizēm tiktu pielikts punkts tur notiekošajam bruņotajam konfliktam, kurā cieš bērni, jaunieši un pieaugušie. Nereti bērni kļūst par pieaugušo egoisma un vardarbības upuriem. Jaunajiem cilvēkiem tiek atņemti bērnības un jaunības prieki. Tāpēc visām konfliktā iesaistītajām pusēm par prioritāti jāizvirza starptautisko tiesību ievērošana, jānodrošina civiliedzīvotāju aizsardzība un jāsniedz tiem nepieciešamā humanitārā palīdzība.

Runājot par izraēliešu un palestīniešu konfliktu, Francisks nosodīja ideoloģijas, kas veicina naidu, un atgādināja, ka mieru var panākt ar solidaritāti. Viņš aicināja panākt stabilu un ilgtspējīgu problēmas atrisinājumu, lai abas valstis varētu dzīvot mierā savu starptautiski atzīto robežu ietvarā. Neviens konflikts nedrīkst kļūt par pieradumu, domājot, ka gandrīz vairs nav iespējams to pārvarēt – viņš uzsvēra, atgādinot, ka miers ir vajadzīgs izraēliešiem, palestīniešiem un visiem Tuvo Austrumu iedzīvotājiem. Svētais tēvs pieskārās arī Kubas un ASV attiecībām, mieram Venecuēlā, Lībijā, Irākā Ukrainā un citur.

Uzrunā pāvests pievērsās arī Eiropai, kurai šis laiks ir izšķirīgs, un aicināja to no jauna atrast savu identitāti. Lai veidotu savu nākotni, Eiropai ir atkal jāatklāj savas saknes un savas vērtības – viņš uzsvēra. Sastopoties ar sadrumstalošanās mēģinājumiem, ir steidzami jāpanāk „Eiropas idejas” atjaunošana, lai panāktu jaunu humānismu, kas balstītos uz integrācijas, dialoga un radošuma spējām, kas padarīja cēlu šo tā saukto „Veco kontinentu”. Eiropas apvienošanas process, kas iesākās pēc Otrā Pasaules kara, bija un turpina būt vienreizēja stabilitātes, miera un solidaritātes starp tautām iespēja.

J. Evertovskis / VR