2017-01-04 15:58:00

Asaras - cerības sēkla


Jaunā gada pirmās vispārējās audiences laikā pāvests turpināja katehēžu ciklu par kristīgo cerību. Kā palīdzēt atgūt cerību izmisušam cilvēkam? – bija jautājums, uz kuru Francisks sniedza atbildi. Balstoties uz Bībelē aprakstīto Rāheles tēlu, viņš pievērsās cerībai raudās un ciešanās.

Rāhele bija Jēkaba sieva un Jāzepa un Benjamina māte, kura, kā aprakstīts Radīšanas grāmatā, mira, lai varētu piedzimt viņas otrais dēls. Vēlāk pravietis Jeremija atsaucas uz šo sievieti, poētiski vēršoties pie trimdā esošās Izraēļa tautas, cenšoties to mierināt. Viņš raksta: „Tā saka Kungs: ‘Klau! Brēkšana dzirdama Rāmā, vaimanas un gauža raudāšana! Rāhele apraud savus bērnus, tā nav iepriecināma savu bērnu dēļ, jo to vairs nav!’” (Jer 31,15). Rāhele, kura, saskaņā ar Radīšanas grāmatas aprakstu, atdeva savu dzīvību, lai varētu dzīvot viņas dēls, pravieša Jeremija skatījumā, dzīvo Rāmā, kur sapulcināti izvestie, un apraud bērnus, kuri, trimdas dēļ, zināmā mērā ir miruši. Tie ir bērni, „kuru vairs nav”, kuri ir zuduši uz mūžiem. Tāpēc Rāhele nav iepriecināma.

Šī iepriecinājuma noraidīšana norāda uz to, cik dziļas ir viņas sāpes un cik liels ir viņas sarūgtinājums – skaidroja pāvests. Kad kāda māte zaudē savus bērnus, viņai ir grūti pieņemt mierinājuma vārdus. Šādā traģēdijā nekad nevar atrast pietiekoši piemērotus vārdus, lai spētu cilvēku nomierināt. Tikai mīlestība var būt proporcionāla šādām sāpēm.

Katra māte, kura kaut ko tādu ir piedzīvojusi, to labi zina. Mātei ir neiespējami pieņemt savu bērnu nāvi. Tādas mātes ir arī šodien. Francisks norādīja, ka Rāhele pārstāv visas pasaules un visu laikmetu mātes, kuras apraud savus bērnus. Ko mēs varam mācīties no Rāheles attieksmes? Noraidot iepriecinājumu, viņa mums atgādina, ka, satiekot cilvēku, kurš piedzīvo lielas ciešanas, jābūt ļoti smalkjūtīgiem – uzsvēra pāvests. Lai runātu ar izmisušo par cerību, lai palīdzētu viņam to atgūt, vispirms ir jādalās viņa ciešanās. Lai noslaucītu no cietēja vaiga asaras, mums jāvienojas ar viņu viņa sāpēs. Tikai tad mūsu vārdi būs kaut nedaudz efektīvi un pavērs cilvēku cerībai. Ja es nespēju otram līdzi just, pieņemt viņa sāpi un izsāpēt to kopā ar viņu, tad ir labāk paklusēt. Tādā gadījumā būs labāk, ja aprobežosimies ar kādu glāstu, žestu, bet neko neteiksim.

Turpinājumā pāvests paskaidroja, ka Dievs savā smalkjūtībā un mīlestībā atbild Rāheles raudām ar īstiem un vajadzīgiem vārdiem (sal. Jer 31,16-17). Šī sieviete, kura dzemdību laikā pieņēma nāvi, lai dzīvotu viņas dēls, tagad ar savām raudām kļūst par jaunas dzīves avotu trimdā izvestajiem bērniem. Rāheles rūgtajām asarām Dievs atbild ar apsolījumu, kas viņai kļūst par patiesa mierinājuma avotu, proti, tauta varēs atgriezties no trimdas un brīvi izdzīvot savu ticību, savas attiecības ar Dievu. Asaras kļuva par cerības avotu. To saprast nav viegli, bet tā ir taisnība – piebilda Francisks. Mūsu dzīvē ir daudz tādu reižu, kad asaras sēj cerību.

Kā zinām, Jeremija vārdus Jaunajā Derībā atkārto evaņģēlists Matejs, runājot par Betlēmes nevainīgo bērniņu nogalināšanu. Viņi mira Jēzus dēļ. Vēlāk Jēzus, nevainīgais Jērs, nomira par mums visiem. „Neaizmirsīsim to, ka Dieva Dēls pilnībā asimilēja cilvēku ciešanas”, sacīja pāvests. „Kad kāds vēršas pie manis ar sarežģītiem jautājumiem, kā piemēram, ar šo: ‘Bet sakiet, tēvs, kāpēc cieš bērni?’, tad, patiešām, es nezinu, ko atbildēt. Es tikai pasaku: ‘Paraugies uz Krucifiksu. Dievs atdeva mums savu Dēlu. Viņš cieta. Tur varbūt tu atradīsi atbildi’. Tikai saskatot to, cik liela ir Dieva, kurš atdeva par mums savu Dēlu, mīlestība, varam ieraudzīt kādu norādi, kur ir mierinājuma ceļš. Tāpēc mēs sakām, ka Dieva Dēls asimilēja cilvēku ciešanas. Viņš dalījās tanīs un pieņēma nāvi. Viņa Vārds ir galīgais mierinājuma vārds, jo tā avots ir raudas”.

Noslēdzot katehēzi, pāvests piebilda, ka Jēzus, mirstot pie krusta, uzticēja mums visiem savu Māti Mariju, lai tā nestu jaunus augļus. Nāve tika uzvarēta, tādējādi piepildījās pravieša Jeremija pravietojums. Tāpat kā Rāheles, tā arī Marijas asaras kļuva par cerības un jaunās dzīves avotu.

Sveicot atsevišķas svētceļnieku grupas, Francisks atgādināja, ka 6. janvārī svinēsim Triju Ķēniņu dienu jeb Kunga epifānijas svētkus, kad daudzu pilsētu ielās (piemēram, Itālijā un Polijā) notiks teatralizēti gājieni. Šajā sakarā Svētais tēvs mudināja tos, kuri dosies gājienos, atgādināt citiem, ka Betlēmē dzimušais Jēzus, ir klātesošs šajā pasaulē. Viņš ir mums līdzās, dāvā mums pestīšanu un grib mājot mūsu sirdī.

Vispārējās audiences noslēgumā pāvests vērsās pie visas sabiedrības ar aicinājumu rūpēties par tiem, kuri atrodas ieslodzījumu vietās, un lūgties par Manausas cietumā, Brazīlijā, nogalinātajiem ieslodzītajiem, viņu ģimenes locekļiem un visiem cietuma iemītniekiem. Francisks izteica dziļu nožēlu par traģisko kautiņu minētajā ieslodzījuma vietā, kur gāja aptuveni 10 cilvēki. Viņš aicināja atbildīgās personas darīt visu, lai ieslodzījuma vietas būtu pāraudzināšanas un sociālās reintegrācijas vietas, un lai ieslodzītie varētu dzīvot personas cienīgos apstākļos.

J. Evertovskis / VR

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 








All the contents on this site are copyrighted ©.