2016-12-16 17:04:00

Tēva Kantalamessas pārdomas par kristību Svētajā Garā


Piektdien, 16. decembrī, pāvests un Romas kūrijas darbinieki noklausījās tēva Ranjero Kantalamessas Adventa laika trešās pārdomas, kurās viņš īpašu uzmanību pievērsa kristiešu iekšējās dzīves atjaunotnei. Jautājums ir aktuāls visiem ticīgajiem – laulātajiem, priesteriem un reliģisko ordeņu locekļiem. Lai piedzīvotu atjaunotni, nav obligāti jāpievienojas kādai ekleziālajai kustībai, bet ir jāatver sava sirds Svētā Gara darbībai. Svētais Gars arī šodien darbojas tāpat kā Viņš darbojās apustuļu laikā Vasarsvētkos. Kur Viņš darbojas? Kāds ir Viņa darbības galvenais rezultāts? Atbildi uz šiem jautājumiem atrodam tēva Kantalamessas uzrunā, kuras temats, no pirmā acu uzmetiena raugoties, skan visai neparasti: „Svētā Gara vieglais reibums”.

Sprediķotājs paskaidroja, ka jēdzienu „reibums” Baznīcas tēvi lietoja, lai labāk izteiktu to, kas ir „Svētā Gara pārpilnība”. Viņš norādīja, ka var runāt par divu veidu reibumu – par fizisko un garīgo reibumu. Tiem abiem kopīgs ir tas, ka tie sniedz prieku, līksmi, liek aizmirst dažādas ikdienas raizes un palīdz iziet no sevis jeb atraisīties. Tomēr starp abiem reibuma veidiem ir būtiska atšķirība. Fiziskais, tas ir, alkohola, narkotiku, seksa un panākumu izraisītais reibums padara cilvēku svārstīgu un nedrošu, savukārt garīgais – noturīgu labajā. Pirmais izved no sevis un noved pie neprāta, bet otrais izved no sevis un ļauj redzēt tālāk un dziļāk par prāta robežām. Uz abiem reibuma veidiem attiecina vārdu „ekstāze”. Pirmajā gadījumā runa ir par ekstāzi, kas velk uz leju, grūž bezdibenī, bet otrajā gadījumā – par ekstāzi, kas ceļ cilvēku uz augšu. Tāpēc tiem, kuri Vasarsvētkos domāja, ka apustuļi ir piedzērušies, savā ziņā bija taisnība – atzina tēvs Kantalamessa. Viņi bija „noreibuši” nevis no parastā vīna, bet no „jaunā vīna”, kas pagatavots no „īstā vīnakoka”, kas ir Kristus. Jā, apustuļi bija „noreibuši”, bet viņu „vieglā reibuma” avots bija nomiršana grēkam un jaunā dzīvība, ko sniedz Kristus.

Turpinājumā kapucīnu tēvs atgādināja, ka Kristus neaprobežo savu dāvanu ar kādu noteiktu laikmetu, bet to dāvā visu laiku cilvēkiem. No Viņa pestīšanas dārgumu krātuves var smelties visu laiku cilvēki. Tieši pateicoties Svētajam Garam, Kristus atnestā pestīšana ir universāla, tas ir, pieejama katram cilvēkam, katrā vietā un katrā laikā. Lai saņemtu šo dāvanu, proti, garīgo reibumu, gara dedzību, jauno dzīvi, agrākos laikos Baznīca lika uzsvaru uz pieticību, atturību no gaļas, no pasaulīgām lietām, gavēšanu, sevis mērdēšanu un šķīstīšanos. Cilvēks ar lielām pūlēm atbrīvojās no saviem miesīgajiem ieradumiem, lai saņemtu Dieva žēlastību un panāktu vienotību ar Dievu. Tēvs Kantalamessa aicināja uz šo jautājumu paskatīties no citas puses, norādot, ka, saskaņā ar Jauno Derību, lai sasniegtu minēto Svētā Gara reibumu, protams, ir nepieciešama askēze, bet reizē ir vajadzīgs arī Svētā Gara reibums, lai cilvēks būtu spējīgs dzīvot pieticīgi un askētiski. Lai mēs liktu nomirt saviem miesas darbiem (sal. Rom 8,13), mums ir vajadzīga Svētā Gara palīdzība. Ar saviem spēkiem vien mums nepietiek. Neskatoties uz to, ka diendienā apustuļi dzīvoja kopā ar Jēzu, pirms Vasarsvētkiem viņi nespēja ievērot evaņģēliskos padomus. Vasarsvētkos, saņēmuši „kristību Svētajā Garā”, apustuļi tika pārveidoti un kopš tā laika spēja Kristus dēļ paciest vissmagākos pārbaudījumus un stāties pretī moceklībai.

Tēvs Ranjero Kantalamessa atgādināja, ka dzīvot kristīgi nenozīmē tikai personīgi augt svētumā. Kristīgā dzīve ir kalpojums, Labās vēsts sludināšana, un lai to spētu paveikt, mums ir vajadzīga „palīdzība no augšienes”. Attīstot jautājumu par kristību Svētajā Garā, sprediķotājs skaidroja, ka ierastās „vietas”, kurās varam smelties Svēto Garu, ir Euharistija un Svētie Raksti. Taču ir arī vēl kāda „vieta” jeb „līdzeklis”, pateicoties kuram mēs varam piedzīvot to pašu, ko apustuļi piedzīvoja Vasarsvētkos. Mūsdienu pasaulē ir plaši izplatīta Harizmātiskā atjaunotne, kur spēcīgi darbojas Svētais Gars. Kustības locekļi saņem „kristību Svētajā Garā”. Šo izteicienu jau lietoja pats Jēzus pirms savas uzkāpšanas debesīs (sal. Apd 1,5) un šajā ritā nav itin nekā ezotēriska.

Kristība Svētajā Garā, kas saistās ar ļoti vienkāršiem žestiem, dziļu mieru, prieku, pazemību, nožēlu un gatavību kļūt kā „bērniem”, ir ne tikai Kristībā un Iestiprināšanā saņemtās žēlastības atjaunotne un aktualizācija, bet visas kristīgās dzīves atjaunotne – uzsvēra tēvs Kantalamessa. Laulātie atjauno savus Laulības brīdī saliktos solījumus, priesteri – ordinācijas sakramenta žēlastību, konsekrētie ļaudis – konsekrētās dzīves solījumus. Turklāt, cilvēks tam visam nopietni gatavojas gan ar labu grēksūdzi, gan ar piedalīšanos katehēzēs, kuru laikā iepazīst galvenās ticības patiesības. Sprediķotājs norādīja, ka galvenais auglis ir tas, ka ticīgais atklāj, ko nozīmē būt personīgās attiecībās ar augšāmcēlušos un dzīvo Jēzu. Katoliskā izpratnē kristība Svētajā Garā ir nevis galapunkts, bet izejas punkts. Tas ir sākums ceļā uz kristīgās dzīves briedumu un iesaistīšanos Baznīcas dzīvē. Tēvs Kantalamessa arī atgādināja, ka, lai saņemtu kristību Svētajā Garā nav obligāti jāstājas kustībā „Atjaunotne Svētajā Garā”. Šo Svētā Gara jaunu izliešanos var piedzīvot, piemēram, rekolekcijās, kādas tikšanās laikā vai lasot garīga satura grāmatu. Dieva žēlastība ir atvērta visiem, un Svētā Gara augļi ir „mīlestība, prieks un miers” (Gal 5,19) – piebilda tēvs Ranjero Kantalamessa.

J. Evertovskis / VR

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 








All the contents on this site are copyrighted ©.