Publicēts vēstījums 54. Lūgšanu dienai par garīgajiem paaicinājumiem

Ir publicēts pāvesta vēstījums 54. Lūgšanu dienai par garīgajiem paaicinājumiem. Svētais tēvs īpaši kavējas pie kristīgā aicinājuma misionārās dimensijas. Viņš atzīmē, ka tas, kurš guvis šo aicinājumu, jūt vēlēšanos nest Labo vēsti arī citiem. “Taču, misionārā darbība nav vis kāds ornaments, ko pievienot kristīgajai dzīvei, bet, tieši pretēji, tas atrodas pašas ticības sirdī – attiecības ar Kungu nozīmē būt sūtītiem pasaulē kā Viņa Vārda praviešiem un Viņa mīlestības lieciniekiem,” raksta pāvests.

Francisks atzīst, ka, runājot par kristīgo misiju, var rasties ne mazums jautājumu, piemēram, ko nozīmē būt Evaņģēlija misionāram? Kas dāvā spēku un drosmi sludināt? Kāda ir evaņģēliskā loģika, no kuras iedvesmojas misija? Uz šiem jautājumiem ir iespējams atbidēt, kontemplējot trīs Evaņģēlija epizodes – Jēzus misijas sākumu Nācaretes sinagogā, Viņa iešanu līdzās Emmausas mācekļiem un līdzību par sēklu.

Būt par misonāro mācekli, nozīmē aktīvi piedalīties Kristus misijā, ko Viņš apraksta Nācaretes sinagogā, teikdams, ka “Kunga Gars ir pār Viņu un ka tas to ir svaidījis un sūtījis nest priecīgo vēsti nabagiem, dziedināt tos, kam satriekta sirds, cietumniekiem pasludināt atbrīvošanu un aklajiem redzi, nomāktos palaist brīvībā, pasludināt Kunga žēlastības gadu un atmaksas dienu (Lk 24, 13-35). Pāvests norāda, ka tā ir arī visu kristiešu misija – būt Gara svaidītiem un iet pie brāļiem, lai sludinātu tiem Vārdu un kļūtu viņiem par pestīšanas instrumentu.

Sastopoties ar jautājumiem, kas nāk no cilvēka sirds un ar izaicinājumiem, ko met realitāte, var rasties nedrošības sajūta, spēku un cerības trūkums, bet kristīgā misija var likties vienīgi utopija, vai arī kaut kas, ko nav iespējams īstenot mūsu spēkiem. Pāvests aicina kontemplēt augšāmcēlušo Jēzu, kas iet blakus Emmausas mācekļiem. “Šai Evaņģēlija epizodē rodam visīstāko “ceļa liturģiju,” teikts vēstījumā, jo “tā liek saprast, ka sperot katru mūsu soli, līdzās ir Jēzus”.

Visbeidzot, no Evaņģēlija ir svarīgi iemācīties vēstījuma stilu. Nereti vien, pat sekojot labākajiem nodomiem, var krist zināmā prozelītismā un neiecietīgā fanātismā. Evaņģēlijs, savukārt, aicina atteikties no šī zināmā nemiera, kas vairāk līdzinās iekarošanas, nevis kalpošanas garam. Pāvests pamudina uzticēties Dievam, jo Viņš pārspēj gaidīto un pretēji mūsu aprēķiniem, pārsteidz ar savu dāsnumu, liekot dīgt mūsu darba augļiem.

Ar šo evaņģēlisko uzticību Francisks aicina atvērties klusajai Gara darbībai, kas ir misijas pamats, uzturēt kristīgo dzīvi ar Dieva Vārda klausīšanos un jo īpaši, rūpēties par personīgajām attiecībām ar Kungu, adorējot Euharistiju – tikšanās ar Dievu privileģētu vietu. Tieši šo draudzību ar Kungu vēlas izcelt pāvests, lūgt no Viņa jaunus paaicinājumus uz priesterību un konsakrēto dzīvi. Svētais tēvs atgādina, ka Dieva tautai ir nepieciešama ganu vadība, kas savu dzīvi pavada, kalpojot Evaņģēlijam. Īpaši pāvests vēršas pie draudzēm, apvienībām un daudzajām Baznīcā esošajām lūgšanu grupām, lai tās turpina lūgties par jauniem strādniekiem Kunga druvā un dāvā Evaņģēlijā iemīlējušos priesterus, kas spēj atrasties tuvumā brāļiem un māsām, un būt par Dieva žēlsirdīgās mīlestības dzīvu zīmi.

I. Šteinerte/VR