2016-11-30 15:06:00

Visas mūsu lūgšanas ir labas, ja vien lūdzamies no sirds


Trešdienas, 30. novembra, vispārējās audiences laikā pāvests noslēdza katehēžu ciklu par žēlsirdību. Katehēzes beidzam, bet mums ir jābūt žēlsirdīgiem arī turpmāk – viņš uzsvēra. Visa šī gada garumā Francisks aplūkoja dažādus žēlsirdības aspektus Svētajo Rakstu gaismā, kā arī runāja par žēlsirdības darbiem tuvākā miesas un dvēseles labā. Šodien viņš pievērsās pēdējam darbam – lūgšanai par dzīvajiem un mirušajiem, kas attiecas uz dvēseli, un mirušo apbedīšanai, kas attiecas uz miesu. Viņš atgādināja, ka apbedīšana ir dievbijības un ticības akts. Savukārt, pievēršoties lūgšanai, Svētais tēvs norādīja, ka vislielākais labums, ko mums jāizlūdz saviem tuvākajiem, tātad, dzīvajiem, ir tas, lai viņu dzīvē viss notiktu saskaņā ar Dieva gribu.

Turpretī, kas attiecas uz mirušajiem, mēs lūdzamies, lai Dievs viņus pieņem savā gaismas un miera valstībā. Sveicot portugāļu valodā runājošos svētceļniekus, pāvests pieminēja Kolumbijā notikušajā aviokatastrofā bojā gājušos Brazīlijas futbola komandas locekļus. „Arī es šodien gribu pieminēt brazīliešu tautas sāpes par futbola komandas traģēdiju un lūgties par mirušajiem spēlētājiem un viņu ģimenēm”, sacīja Svētais tēvs.

Pievēršoties minētajiem žēlsirdības darbiem, proti, mirušo apbedīšanai, Francisks atzina, ka šāda prasība mums var likties dīvaina. Tomēr jāņem vērā, ka dažos pasaules apvidos, kur, piemēram, notiek kari, bombardēšanas, kas raisa bailes un sēj nevainīgu cilvēku nāvi, šī prasība, diemžēl, ir aktuāla. Bībelē par šo tematu atrodam skaistu piemēru. Gados vecais Tobijs apbedīja mirušos, neraugoties uz ķēniņa aizliegumu. Tādējādi viņš riskēja pat ar savu dzīvību (sal. Tob 1, 17-19; 2, 2-4). Arī šodien ir tādi, kuri riskē ar savu dzīvību, lai tikai apbedītu nabaga kara upurus – sacīja pāvests, piebilstot, ka šis žēlsirdības darbs, kas ir viens no septiņiem žēlsirdības darbiem tuvākā miesas labā, tātad, nav tālu no mūsu reālās ikdienas dzīves. Tas pievērš mūsu domas Lielās piektdienas notikumiem. Kristiešiem mirušo apbedīšana ir dievbijības un vienlaikus lielas ticības akts – uzsvēra Francisks. Mēs ieliekam kapā mūsu dārgo tuvinieku miesu, cerot uz viņu augšāmcelšanos (sal. 1 Kor 15,1-34). Svētais tēvs atzina, ka šis rituāls ir ļoti svarīgs itāliešu tautai, un tam ir īpaša nozīme novembra mēnesī, kas veltīts mirušo piemiņai. Piebildīsim, ka mirušo apbedīšanas tradīcija ir svarīga un dārga arī latviešu tautai.

Katehēzes turpinājumā pāvests pievērsās pēdējam žēlsirdības darbam tuvākā dvēseles labā, proti, lūgšanai par mirušajiem un dzīvajiem. Lūgšana par mirušajiem vispirms ir atzinības zīme par liecību, ko aizgājušais mums sniedzis, un par to labo, ko viņš mums ir darījis. Tā ir pateicība Kungam par mūsu dārgā aizgājēja mīlestību un draudzību. Baznīca lūdzas par mirušajiem sevišķi Svētās Mises laikā, tādējādi novēlot viņus Dieva žēlsirdībai – norādīja Francisks. Viņš piebilda, ka esam aicināti lūgties par viņiem ar kristīgu cerību, ticot, ka viņi ir kopā ar Jēzu paradīzē un ka reiz mēs visi būsim ietērpti šai mīlestības noslēpumā, ko tagad neizprotam, bet zinām, ka tā ir patiesība, jo pats Jēzus to ir apsolījis. Mēs visi augšāmcelsimies un būsim uz mūžiem kopā ar Jēzu.

Mēs esam aicināti lūgties arī par dzīvajiem – par visiem, kuri, tāpat kā mēs, cīnās ar ikdienas dzīves grūtībām. Mēs lūdzamies viens par otru, jo visi esam vienoti „svēto sadraudzībā”. Mēs visi esam viena ģimene. Vai ir kādas norādes, kā mums jālūdzas? Šajā sakarā pāvests paskaidroja: „Cik daudz dažādos veidos varam lūgties par savu tuvāko! Visi veidi ir labi un Dievam pieņemami, ja vien to darām no sirds. Īpaši domāju par mammām un tētiem, kuri svētī savus bērnus no rīta un vakarā. Dažās ģimenēs vēl pastāv ieradums svētīt savus bērnus, kas ir īsta lūgšana. Domāju par slimnieku apmeklēšanu, kad lūdzamies par viņiem; par klusiem aizlūgumiem, ko daudzās grūtās situācijās reizēm raidām uz debesīm ar asaru pielietām acīm.”

Šajā sakarā Francisks pastāstīja, ka vakar pie viņa uz Misi atnāca kāds jauns uzņēmējs, kurš ar asarām pastāstīja, ka ir spiests slēgt savu uzņēmumu. Viņš pārdzīvoja nevis par sevi, jo pietiktu pieteikt bankrotu, ielikt kabatā naudu un aiziet, bet par 50 ģimenēm, kuras zaudēs darbu. „Mana sirds visu dzīvi raudās par šīm 50 ģimenēm”, viņš sacīja Svētajam tēvam. „Lūk, īsts kristietis”, norādīja pāvests. Šis vīrs lūdzas ar saviem darbiem. Viņš atnāca uz Misi, lai Kungs palīdz atrast izeju (ne jau viņam pašam, jo viņam izeja būtu, bet – 50 ģimenēm). Francisks uzsvēra, ka šis vīrs prot lūgties ar sirdi un darbiem. Viņš prot lūgties par savu tuvāko. Viņš atrodas sarežģītā situācijā, bet neķeras pie vieglākā atrisinājuma. Viņš nesaka, lai viņa darbinieki tālāk paši tiek galā. Pāvests pauda cerību, ka šajā laikā, kad daudziem trūkst darba, ir arī daudzi citi cilvēki kā viņš, kuri nedomā tikai par sevi, bet domā arī par citiem.

Noslēgumā Svētais tēvs aicināja arī pateikties Kungam par labajām lietām, kas notiek kāda mūsu drauga, radinieka vai kolēģa dzīvē. Viņš atgādināja, ka dažreiz mēs nezinām, kā lūgties, bet tad Svētais Gars aizlūdz mūsos (sal. Rom 8, 26). Tāpēc esam aicināti atvērt Viņam savu sirdi, lai viņš izpēta mūsu dziļākās ilgas, attīra tās un palīdz tās piepildīt. Visbeidzot, gan attiecībā uz sevi, gan citiem esam aicināti lūgt, lai vienmēr un visās lietās notiek Dieva griba, jo Dievs, būdams mūsu mīlošais Tēvs, kurš nekad mūs nepamet, vislabāk zina, kas mums ir patiesi vajadzīgs.

Tā kā 30. novembrī tiek svinēti svētā apustuļa Andreja svētki, vispārējās audiences beigās pāvests sirsnīgi sveica Konstantinopoles Baznīcu un tās vadītāju patriarhu Bartolomeju, novēlot viņam un visiem šīs Baznīcas ticīgajiem visu to labāko un visas iespējamās Kunga žēlastības.

J. Evertovskis / VR

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 








All the contents on this site are copyrighted ©.