Kristīgā pazemība nav izlikšanās

Kas ir kristīgā pazemība? – atbildi uz šo jautājumu sniedza pāvests otrdienas rīta Svētās Mises homīlijā. Uzrunājot Vatikāna viesu namā sapulcējušos ticīgos, viņš uzsvēra, ka īsta pazemība nav „teātra spēlēšana”. Tā nav izlikšanās. Mazliet jokojot, viņš norādīja, ka kāds varētu teikt: „Es esmu pazemīgs un esmu par to lepns”. „Nē, tā nav īsta pazemība”, atgādināja Francisks.

Evaņģēlijs vēstī, ka pestīšanas noslēpumu Kungs atklāj nevis „gudrajiem un saprātīgajiem”, bet „mazajiem” (sal. Lk 10, 21-24). Šo „mazo” cilvēku tikums ir „Kunga bijāšana”. Svētais tēvs uzreiz piebilda, ka šeit ir runa nevis par bailēm, bet par pazemību. „Mazie ir arī Ziemassvētku galvenie varoņi”, viņš sacīja. Šī niecība izpaužas Ziemassvētkos, kas saistās ar mazu stallīti, bērnu, mammu, tēti… Betlēmē atklājas pazemība. Ziemassvētku galveno varoņu stāja ir pazemības stāja, bet viņu sirdis ir plaši atvērtas.

Šīs dienas lasījumā pravietis Isajs runā par „atvasi”, kas izaugs no „Jesses celma”. „Un pār viņu dusēs Kunga Gars: gudrības un saprāta Gars, padoma un stipruma Gars, zināšanas un Kunga bijības Gars” (sal. Is 11, 1-10). Komentējot minētos Svēto Rakstu fragmentus, Francisks paskaidroja, ka būt pazemīgam nozīmē staigāt Kunga klātienē un būt nevainojamam. Tikai tas, kurš ir „mazs”, var to saprast līdz galam. Tas, kurš ir pazemīgs un staigā Kunga klātienē, apzinās, ka Viņa spēka avots ir pats Dievs. Viņš saņem spēku no paša Kunga, lai vienmēr ietu uz priekšu.

Pazemīgi dzīvot – šī vārda kristīgā izpratnē – nozīmē bīties Kungu. Tomēr tās nav bailes – uzsvēra pāvests. Bīties Kungu nozīmē atzīt, ka Viņš ir Dievs, bet es esmu tikai cilvēks. Es eju uz priekšu ar to mazumiņu, kas man šai dzīvē ir, bet es to daru Tavā klātienē un tiecos būt nevainojams. Tātad, īsta pazemība ir šo „mazo” cilvēku tikums. Tā nav izlikšanās. Pazemīgs cilvēks staigā Dieva klātienē. Viņš neaprunā citus. Viņš raugās, kā labāk otram pakalpot. Viņš jūtas niecīgs, un tanī pastāv viņa spēks.

Homīlijas noslēgumā pāvests norādīja uz Dievmātes pazemību. Dievs uzlūkoja viņas pazemību un caur viņu sūtīja mums savu Dēlu. Ieņēmusi Bērnu, Marija dodas pie Elizabetes, lai kalpotu. Viņas satiekas, bet Marija neko nesaka par notikušo. Tanī izpaužas viņas pazemība. Viņa staigā Kunga klātienē. Tas attiecas arī uz mums. Mēs esam aicināti priecīgi staigāt Kunga klātienē, ļaujot pār sevi gult Kunga skatienam un pašiem raugoties uz Kungu. Bez tam Francisks piebilda, ka mēs esam aicināti izlūgt no Dieva šo pazemības un Kunga bijāšanas dāvanu, lai mēs spētu būt nomodā un lūgtos, lai būtu darbīga mūsu tuvākmīlestība un lai mēs līksmi slavētu Kungu.

J. Evertovskis / VR