Jēzus Sirds vienmēr ir atvērta. Pāvests noslēdz Žēlsirdības jubileju

Lai arī bazilikas Svētās durvis tiek aizvērtas, taču joprojām paliek atvērti Kristus Sirds žēlsirdības vārti. Līdz pat pasaules beigām no Jēzus caurdurtā sāna izplūdīs žēlsirdības, cerības un mierinājuma straume, sacīja pāvests. 20. novembrī, Kristus Karaļa svētkos, Svētā Pētera laukumā Francisks vadīja Žēlsirdības jubilejas gada noslēguma dievkalpojumu. Tajā piedalījās vairāk nekā 70 tūkstoši svētceļnieku no daudzām valstīm, arī no Latvijas. Klātesoši bija 17 jaunie kardināli, kuri iepriekšējā dienā no pāvesta rokām saņēma kardināla bereti un gredzenu. Īsi pirms dievkalpojuma Francisks aizvēra Svētā Pētera bazilikas Svētās durvis. Homilijā viņš norādīja uz Žēlsirdības jubilejas gada nozīmi.

«Žēlsirdības gads mūs aicināja atklāt savas saknes, atgriezties pie tā, kas ir būtisks. Šis žēlsirdības laiks mudināja mūs atklāt Kristus Karaļa patieso seju, kas mirdz augšāmcelšanās gaismā, kā arī no jauna atklāt Baznīcas skaisto seju, kas iemirdzas tad, kad esam viesmīlīgi, gatavi palīdzēt citiem; kad esam nabadzīgi līdzekļos, bet bagāti mīlestībā, uzticīgi un dedzīgi. Žēlsirdība, kas ieved mūs Evaņģēlija sirdī, mudina atmest sliktos ieradumus, kas kavē Dieva valstības izplatīšanu, un atrast pareizos dzīves orientierus, nepiemērojoties pārejošu un mainīgu varu ietekmei,» sacīja pāvests.

Francisks atzina, ka liturģiskā gada pēdējai svētdienai paredzētais Evaņģēlija fragments ir diezgan neparasts. Tas vēstī par Mesiju, par Dieva izvēlēto, par Karali, kas tiek piesists krustā. Viņš izskatās vairāk pēc zaudētāja nevis uzvarētāja. Jēzus karaliskums ir paradoksāls, skaidroja Svētais tēvs. Jēzus tronis ir krusts, Viņa kronis veidots no asiem ērkšķiem, Viņam rokās ielikta niedre, Viņš ir bez grezna apģērba. Uz Golgātas Jēzus stāvēja kails un izsmiets. Viņa pirkstos nebija dārgu gredzenu, Viņa rokas tika caurdurtas ar naglām. Viņam nebija naudas, bet tika pārdots par trīsdesmit sudraba gabaliem. Tas skaidri parāda, ka Jēzus valstība nav no šīs pasaules.

Tā ir Dieva mīlestība, kas mūs pievelk un dziedina, turpināja pāvests. Savas dzīves laikā Jēzus mums atklāja pazemīgās mīlestības, piedošanas ceļu. Tikai šāda mīlestība varēja uzvarēt un joprojām uzvar visus mūsu lielākos ienaidniekus, proti, grēku, nāvi un bailes, uzsvēra Svētais tēvs.

Turpinot sprediķi, Francisks norādīja, ka šodien īpašā veidā esam aicināti sludināt Jēzus uzvaru un priecāties, ka Viņš ir mūsu Karalis. Jēzus mīlestība spēj pārveidot grēku piedošanas žēlastībā, nāvi augšāmcelšanās cerībā, bailes paļāvībā. Tomēr būtu pārāk maz, ja mēs tikai ticētu, ka Jēzus ir pasaules Karalis un vēstures centrs, bet neliktu Viņu savas dzīves centrā.

Skaidrojot Evaņģēlija fragmentu, Francisks aicināja pievērst uzmanību cilvēkiem, kuri bija sapulcējušies ap Jēzus krustu. Uz Golgātas stāvēja ļaužu pūlis, kas uz notiekošo raudzījās no tālienes. Nereti dzīves apstākļu un savu nepiepildīto ilgu dēļ arī mūsos var rasties kārdinājums raudzīties uz Jēzus valdīšanu ar zināmu distanci un līdz galam neakceptēt Viņa pazemīgo mīlestību, kas mums traucē mierīgi dzīvot.

Uz Golgātas atradās arī tādi cilvēki, kuri izsmēja Jēzu, liekot Viņam nokāpt no krusta, lai izglābtu pats sevi. Pēc pāvesta teiktā, tas ir vislielākais kārdinājums, kas mudina mūs mīlēt tikai sevi nevis citus. Evaņģēlists Lūkass norāda arī uz vēl kādu cilvēku, kas atradās ļoti tuvu Jēzum: uz ļaundari, kurš saka: «Jēzu, piemini mani, kad ieiesi savā valstībā!» Šis cilvēks, skatoties uz Jēzu, ieticēja Viņa valstībai. Ļaundaris neieslēdzās sevī, bet ar visiem saviem grēkiem, kļūdām, vājumu un niecību vērsās pie Jēzus, lūdzot pieminēt viņu savā valstībā. Šis cilvēks saņēma Dieva žēlsirdības dāvanu: «šodien tu būsi ar mani Paradīzē.» Tie bija kanonizācijas vārdi.

Dievs mūs neaizmirst, jo mēs esam Viņa pieņemtie bērni. Viņš zina, ka vienmēr varam sākt visu no jauna, varam piecelties un turpināt savu ceļu. Lūgsim, lai mēs nekad neaizvērtu izlīguma un piedošanas durvis, aicināja pāvests.

Želsirdības jubilejas gada noslēguma dievkalpojums noslēdzās ar lūgšanu «Kunga eņģelis». Francisks pateicās visiem, kuri bija iesaistījušies Jubilejas gada pasākumu rīkošanā un to norisē, kā arī tiem, kuri atbalstīja ar savām lūgšanām. Šajā kontekstā pāvests norādīja, ka 21. novembrī tiek atzīmēta Pro Orantibus diena, kad esam aicināti lūgties un atbalstīt klauzūras klosterus.

Pēc dievkalpojuma Francisks parakstīja Apustulisko vēstuli «Misericordia et misera» un to pasniedza vairākiem Baznīcas pārstāvjiem: kardinālam Luisam Antonijam Tagle, Sentendrūsas-Edinburgas arhibīskapam, kā arī diviem priesteriem – žēlsirdības misionāriem no Kongo Demokrātiskās Republikas un Brazīlijas; pastavīgajam diakonam no Romas diecēzes; kādai amerikāņu ģimenei; jaunlaulāto pārim, divām katehētēm un diviem slimniekiem.

S. Krivteža / VR