2016-11-18 16:00:00

Svētās durvis tiek aizvērtas, bet Kunga sirds durvis neaizveras nekad


“Es mācījos no pēdējiem. Mana dzīve, manas cerības” – tā saucas kardināla Luisa Antonio Tagles autobiogrāfiska grāmata, kas 17. novembrī tika prezentēta jezuītu žurnāla “La Civiltà Cattolica” redakcijā. Kāda tad ir vislielākā mācība, ko “Caritas Internationalis” prezidentam ir devuši nabadzīgie? Atbildot uz Vatikāna radio žurnālista Alessandro Džizotti jautājumu, filipīniešu tautības kardināls teica:

“Man tā ir dāvana, proti, pēc daudziem studenta, priestera, bīskapa un kardināla dzīves gadiem atklāt, ka esmu mācījies ne tikai no grāmatām, no autoriem, no pieredzes, bet arī no nabadzīgajiem. Jo īpaši, ticības jomā, ticības, kurai nevajag skaidrojuma, lai ticētu, kā arī cerības, gara spēka, lai izturētu, šaubu, izmisuma un arī dāsnuma, mīlestības, spējas padomāt par citiem pat tad, kad pašiem visa pietrūkst... Tās ir cilvēciskās un kristīgās dzīves lekcijas. Esmu mācījies no pēdējiem.”

Noslēgumam tuvojas Žēlsirdības Jubileja. “Svētās durvis tiek aizvērtas, taču Kunga sirds durvis neaizveras nekad,” atgādina kardināls Tagle. Viņaprāt, tā arī ir šī Žēlsirdības gada žēlastība – saskatīt, ka Jēzus sirds vienmēr ir atvērta. “Jēzus sirds ir ceļš, lai satiktu nabadzīgos un arī nabadzīgie ir ceļš, lai satiktu Jēzu. Tas ir nerakstīts garīgums, garīgums, kas izpaužas ne tikai pielūgsmē, devocionalitātē, bet kas tiek izdzīvots katru dienu ar atvērtām ticības acīm. Iesim kopā ar Jēzu pie nabadzīgajiem un kopā ar nabadzīgajiem iesim pie Jēzus. Manā izpratnē tas ir rezultāts, kas tika gaidīts no šī Žēlsirdības gada,” intervijā teica kardināls.

Būdams “Caritas Internationalis” prezidents, Luiss Antonio Tagle bieži dodas ceļojumos, lai atrastos tuvu cilvēkiem, kas cieš. Pēdējā laikā viņš ir apmeklējis bēgļu nometnes Grieķijā un Libānā, kā arī zemestrīcē cietušos Japānā un Itālijā. Šeit, Norčā, ir redzēta tā pati ciešanu seja. “Uz ciešanām ir adekvāti jāatbild,” saka katoļu karitatīvās kustības vadītājs. Taču, viņaprāt, ir jāprot saskatīt arī cerība. Tā ir īpaša misija. Norčā, piemēram, kāda sieviete, kas aprūpē lūgšanu kapelu, viņam teikusi: “Esmu ļoti apbēdināta, jo daļa mūsu kapelas ir sagrauta. Tā glabāja mūsu piemiņu un ticību, tomēr man ir cerība – cerība, ka jaunieši vienmēr spēs novērtēt savu kultūras un garīgo mantojumu.” “Celtne ir sabrukusi, taču cerība paliek. Atjaunot dzīvi, cerību un ticību jauniešiem ir tik skaisti,” intervijā teica kardināls Luiss Antonio Tagle.

I. Šteinerte/VR








All the contents on this site are copyrighted ©.