Pāvests aicina paciest tuvākā trūkumus un pieprasa aizstāvēt bērnu tiesības

Pacietīgi paciest tuvākā trūkumus – tas ir viens no septiņiem žēlsirdības darbiem tuvākā dvēseles labā, kuram pāvests pievērsās 16. novembra katehēzes mācībā. Iepriekšējo trešdienas vispārējo audienču laikā viņš aplūkoja žēlsirdības darbus tuvākā miesas labā. Ko man darīt, sastopoties ar cilvēkiem, kuri mani tādā vai citādā veidā apgrūtina? – jautāja Francisks.

Minētais žēlsirdības darbs teorētiski mums nav svešs, bet īstenot to dzīvē ne vienmēr ir viegli. Svētais tēvs atzina, ka mēs ļoti ātri jūtamies traucēti. Reizēm mūs iztraucē kāds uz ielas sastaptais cilvēks vai kāds telefona zvans, un mēs nodomājam: „Cik tad ilgi man būs jāklausās žēlabas, tukšas runas, uzbāzīgus lūgumus vai lielīšanos?” Tie, kuri mūs apgrūtina, visbiežāk ir mūsu pašu tuvākie cilvēki – kāds radinieks, darba biedrs utt. Ko šādos gadījumos darīt? Kāpēc žēlsirdības darbu sarakstā ir iekļauta arī prasība pacietīgi panest tuvākā trūkumus? Francisks aicināja padomāt, vai nereti arī mēs paši kādu neapgrūtinām?

Svētie Raksti liecina, cik daudz pacietības un žēlsirdības vajadzēja Dievam, lai paciestu savas tautas žēlabas. Vispirms izvēlētā tauta žēlojas par to, ka tai nākas dzīvot Ēģiptē verdzībā, un Dievs to atbrīvo. Pēc tam tā nonāk tuksnesī un žēlojas, ka nav ko ēst. Dievs sūta paipalas un dod tai mannu, tomēr žēlabas aizvien nerimstas. Reizēm pat Mozus žēlojas. Taču Dievs izrāda pacietību. Tādā veidā viņš atgādina savai tautai par šo tik ļoti svarīgo ticības dimensiju. Šajā kontekstā pāvests aicināja mūs ielūkoties savā sirdsapziņā un padomāt, vai dažreiz mēs paši neapgrūtinām citus? Tā vietā, lai rādītu ar pirkstu uz citu trūkumiem, mums vajadzētu iejusties citu ādā.  

Lai to iemācītos, mums būtu jāraugās uz Jēzu – turpināja Francisks. Savas trīs gadus ilgās publiskās dzīves laikā Viņam vajadzēja daudz pacietības. Kādu dienu Viņu apturēja Jēkaba un Jāņa māte, un teica: „Saki, lai šie mani dēli sēdētu Tavā valstībā viens pie Tavas labās un otrs pie Tavas kreisās rokas!” (Mt 20,21). Mūsdienu valodā runājot, mamma „lobēja” savus dēlus. Jēzus izmanto šo situāciju, lai atstātu mums kādu būtisku pamācību, proti: Viņa valstība nav no šīs pasaules. Tur nav runa par varu, bet par kalpošanu un sevis dāvāšanu citiem. Jēzus mudina vienmēr tiekties pēc būtiskā un skatīties tālāk, lai atbildīgi izpildītu savu misiju. Šeit parādās saistība ar vēl diviem žēlsirdības darbiem.

„Te mēs varētu saskatīt norādi uz diviem citiem tuvākā miesai veltītiem žēlsirdības darbiem – uz grēcinieku brīdināšanu un nezinošo mācīšanu”, teica pāvests. „Padomāsim, cik daudz vajag pūliņu, lai palīdzētu cilvēkiem augt ticībā  un dzīvot ar plaši atvērtu sirdi. Es domāju, piemēram, par katehētiem, kuru vidū ir daudz mammu un klostermāsu, kuras veltī savu laiku, lai iemācītu bērniem ticības pamatelementus. Cik daudz pūliņu tam vajag – īpaši tad, ja bērni labāk grib skriet rotaļāties nekā klausīties katehismu!”

Katehēzes noslēgumā pāvests uzsvēra, ka ir ļoti svarīgi palīdzēt citiem tiekties pēc tā, kas dzīvē ir visbūtiskākais. Mūsdienās, kad esam pazaudējuši orientierus un dzenamies pakaļ lietām, kas sniedz tikai īslaicīgu apmierinājumu, tam ir īpaši izšķiroša nozīme, jo palīdzēt otram raudzīties uz būtisko nozīmē dalīties ar viņu patiesā dzīves priekā. Palīdzēt atklāt Kunga gribu un saskatīt, kā labāk Viņam sekot, nozīmē iet piepildījuma un patiesa prieka ceļu. Francisks norādīja, ka Jēzus ar saviem Jēkaba un Jāņa mātei teiktajiem vārdiem parāda ceļu, pa kuru jāiet, lai izvairītos no nenovīdības, ambīcijām, pielīšanas – no kārdinājumiem, kam nemitīgi ir pakļauti arī kristieši. Taču ko nozīmē dot padomu un pamācīt? Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka mēs drīkstētu justies pārāki pār citiem. Vispirms tas nozīmē ieskatīties dziļāk sevī, lai redzētu, vai mēs paši izpildām to, ko prasām no citiem. Svētais tēvs mudināja neaizmirst Jēzus vārdus: „Kāpēc tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi pats savā neredzi?” (Lk 6,41).

Uzrunājot atsevišķas svētceļnieku grupas, pāvests atgādināja, ka pēc dažām dienām tiks aizvērtas Jubilejas gada Svētās durvis, taču Dieva žēlsirdīgā sirds vienmēr paliks atvērta. Viņa mīlestībai pret mums, grēciniekiem, nekad nebūs gala un nekad nebeigs plūst Viņa žēlastības straumes. Jubilejas gads paies, bet mūsu sirdis nekad nedrīkst aizvērties. Mēs nekad nedrīkstam apstāties žēlsirdības darbu darīšanā. Lai Dieva žēlsirdības pieredze iedvesmo mūs uz tuvākmīlestības darbiem citu cilvēku labā! – vēlēja Francisks.

Noslēdzot vispārējo audienci, pāvests vērsās pie visas sabiedrības ar speciālu aicinājumu bērnu labā. Svētdien, 20. novembrī, tiks atzīmēta Starptautiskā Bērnu un pusaudžu tiesību aizsardzības diena. „Apelēju pie visu – institūciju un ģimeņu – sirdsapziņas, lai vienmēr tiktu aizstāvēti bērni un lai tiktu domāts par viņu labklājību”, sacīja Francisks. „Lai tādējādi viņi nekad neiekristu dažādu verdzību gūstā, nenonāktu bruņoto grupu sastāvā un lai viņiem nenāktos ciest pāri darījumus”. Svētais tēvs novēlēja, lai starptautiskā kopiena rūpētos par bērniem un katram no viņiem nodrošinātu tiesības iet skolā un iegūt izglītību, lai tādējādi viņi varētu mierīgi augt un paļāvīgi raudzīties nākotnē.

J. Evertovskis / VR