Žēlsirdības darbi: slimnieku un ieslodzīto apmeklēšana

Žēlsirdības darbu virknē ir ierindota slimnieku un ieslodzīto apmeklēšana. Šiem diviem darbiem tuvākā miesas labā pāvests veltīja 9. novembra katehēzes mācību. Uzrunā viņš norādīja, ka slimnieki un cietumnieki atrodas zināmā nebrīvē – vieni mazākā, otri lielākā nebrīvē. Taču Jēzus dāvā cilvēkam brīvību, kuras avots ir satikšanās ar Viņu – uzsvēra Francisks. Žēlsirdības darbi ir Kristus aicinājums dalīties. Dalīšanās ir spožs cilvēcības žests. Kā var izpausties šis dalīšanās žests?

Vispārējās audiences laikā pāvests atgādināja, ka Jēzus visu savu dzīvi, bet sevišķi, savas atklātās darbības laikā trīs gadu garumā nemitīgi tikās ar cilvēkiem, īpašu vietu ierādot slimniekiem. Par to lasām Evaņģēlijā. Viņš tiekas ar paralizēto, aklo, lepras slimnieku, ļauno garu apsēsto un daudziem jo daudziem citiem. Viņš ir tiem līdzās un ar savu klātbūtni un spēku tos dziedina. Tāpēc no žēlsirdības darbu vidus nevaram izslēgt slimnieku apmeklēšanu – atzina Svētais tēvs.

Žēlsirdības darbu sarakstā Baznīca ir iekļāvusi arī ieslodzīto apmeklēšanu. Gan vieni, gan otri dzīvo zināmā nebrīvē. Tikai tad, kad mūsu brīvība ir ierobežota, kad tās pietrūkst, mēs apzināmies tās lielo vērtību. Neskatoties uz slimību un atrašanos ieslodzījumā, Jēzus dod mums iespēju būt brīviem. Mūsu brīvības avots ir satikšanās ar Viņu un tā jaunā jēga, ko mums dod šī satikšanās. Uzrunas turpinājumā pāvests pievērsās kādam cēlam žestam, ko Kungs no mums prasa caur šiem žēlsirdības darbiem. Runa ir par dalīšanos. Tas, kurš ir slims, nereti jūtas vientuļš. „Kompānijas sastādīšana” var viņam izrādīties brīnišķīgas „zāles”. Smaids, glāsts, rokas spiediens – tie ir vienkārši, taču ļoti svarīgi žesti cilvēkam, kurš jūtas pamests. Slimnieku apmeklēšana slimnīcās vai mājās ir ļoti cēls darbs. Turklāt, ja to darām Kunga vārdā, tad tas pārvēršas par izteiksmīgu un efektīvu žēlsirdības apliecinājumu. „Nepametīsim slimniekus vienus!” – mudināja Svētais tēvs. „Neliegsim viņiem iespēju saņemt mierinājumu un neliegsim paši sev iespēju bagātināties, esot līdzās tam, kurš cieš. Slimnīcas ir īstas ‘sāpju katedrāles’, kas tomēr ir piepildītas ar tuvākmīlestības spēku, kas uztur līdzjūtību”.

Jēzus nav aizmirsis arī cietumniekus – turpināja pāvests. Aicinājums apmeklēt cietumniekus ietver sevī arī aicinājumu nevienu netiesāt. Protams, cietumā cilvēks nonāk par to, ka ir kļūdījies, nav ievērojis likumu un sabiedrisko kārtību, bet, lai ko arī viņš būtu darījis, viņš aizvien ir Dieva mīlēts. Kurš gan ir spējīgs izzināt viņa sirds dziļumus un saprast ko viņš pārdzīvo? – jautāja Francisks. Kurš var izprast viņa sāpes un nožēlu? Mazgāt rokas un teikt, ka viņš kļūdījās, ir pārāk viegli. Kristietim drīzāk ir jāpalīdz tam, kurš kļūdījies, apzināties savu pastrādāto ļaunumu un atgriezties. Šajā kontekstā Svētais tēvs norādīja uz cietumnieku bieži vien necilvēcīgajiem apstākļiem, kādos tie ir spiesti dzīvot, un aicināja kristiešus darīt visu iespējamo viņu personas cieņas labā. „Tātad, lai neviens nerāda ar pirkstu uz otru cilvēku!”, vēlreiz aicināja pāvests. „Lai visi esam žēlsirdības instrumenti, kuri dalās un ciena citus!” Visiem ir vajadzīgs tuvums un mīlestība, lai Dievs savā žēlsirdībā varētu paveikt brīnumus. „Cik daudz asaru redzēju nolīstam pār ieslodzīto vaigiem”, sacīja Francisks. „Varbūt vēl nekad dzīvē viņi nebija tā raudājuši. Tagad viņi raudāja pateicoties tam, ka sajutās pieņemti un mīlēti”.

Pāvests atgādināja, ka arī Jēzus un apustuļi piedzīvoja ieslodzīšanu cietumā. Apustuļi lūdzās un veica evaņģelizācijas darbu arī tur. Par Pāvilu Svētajos Rakstos lasām, ka, atrazdamies ieslodzījumā, viņš jutās vientuļš un gribēja, lai kāds no draugiem viņu apmeklētu. Šī cēlā personība – Pāvils jutās vientuļš! Francisks norādīja, ka šie žēlsirdības darbi ir seni, bet joprojām aktuāli. Jēzus atstāja savu darāmo un aizgāja apciemot Pētera slimo sievasmāti (sal. Mk 1, 30-34). Viņš viņu izdziedināja.

„Nebūsim vienaldzīgi, bet kļūsim par Dieva žēlsirdības instrumentiem!”, mudināja pāvests. Tas ir mūsu visu spēkos, jo pietiek ar kādu žestu, vārdu vai apmeklējumu. Žēlsirdības darbi nesīs labumu gan mums pašiem, gan citiem, jo pateicoties tiem, tiks atgūts zaudētais prieks un personas cieņa. Tie nesīs lielāku labumu mums pašiem tāpēc, ka cietušais pamodinās mūsos apziņu par mūsu niecību un par to, cik ļoti mums ir nepieciešams Dievs un citi cilvēki.

Noslēdzot audienci, Francisks uzsvēra, ka iziešana pa Svētajām durvīm ir atgādinājums katram no mums, ka tikai caur Kristu varam sasniegt Tēva žēlsirdību un mīlestību, Tēva, kurš pieņem visus un piedod visiem.

J. Evertovskis / VR