Veikt pārlūkošanu Iet uz galveno izvēlni

Sociālie tīkli:

RSS:

Vatikāna Radio

Pāvesta un Baznīcas balss dialogā ar pasauli

Valoda:

Baznīca un sabiedrība \ Baznīca pasaulē

Albānijā beatificēti 38 komunistikā režīma mocekļi

Procesija ar Albānijas mocekļu attēliem - RV

05/11/2016 18:30

Divus mēnešus pēc Mātes Terēzes kanonizācijas, lieli svētki atkal ir albāņu ticīgajiem. Sestdien, 5. novembrī, altāru godā tika paaugstināti 38 mocekļi – komunistiskā režīma upuri. Viņu vidū bija daudzi Mazo franciskāņu brāļu ordeņa locekļi, tai skaitā arī Duracco arhibīskaps Vincents Prennuši. Svēto beatifikācijas Misi Skutaru katedrālē vadīja pāvesta sūtnis, kardināls Andželo Amato. Homīlijā viņš atzīmēja, ka mocekļu beatifikācija visiem atgādina, ka labo pasaulē nemitīgi apdraud ļaunais. Taču, ne jau vajātāji, bet gan mocekļi ir patiesie varoņi cilvēces vēsturē. “Kamēr vajātāji izgaist kā melnas ēnas un uz  visiem laikiem pazūd tumsībā,” teica kardināls Amato, “mocekļi, savukārt, mirdz kā lāpas cilvēces debesīs, visiem rādot cilvēka labo un patieso vaigu, viņa dziļo identitāti, proti, Dievam līdzīgo attēlu.”

Kardināls norādīja, ka par spīti netaisnīgām vajāšanām, mocekļi ir parādījuši saviem ienaidniekiem Kristus attieksmi – piedošanu, uzticību, gara spēku, brālīgumu, žēlsirdību. Šādā veidā viņi kļuva par taisnīgas attieksmes kompasu, lai virzītos pretim ostai, kas ir Dieva valstības celtniecība arī šīszemes virsū. “Mocekļi ir tās jaunās cilvēces liecinieki, kas vēsturē sēj nevis karus un šķelšanās, kur tiek nogalināti nevainīgi cilvēki, bet gan mieru, prieku un brālīgumu, un kas paaugstina īstus talantus,” sacīja Svēto lietu kongregācijas prefekts, kardināls Amato. 

Ciešanas, moceklība, godināšana. Tāds ir albāņu mocekļu liktenis. Pāvesta sūtnis viņu pieredzēto nosauca par traģisku lappusi Eiropas vēsturē. Daudzi tai pazemošanas un asins vētrā ir prasījuši “Kur ir Dievs?” Uz šo jautājumu atbildēja paši mocekļi, apliecinot, ka Kungs ir ar viņiem, ka Viņš tos atbalsta un iet kopā ar tiem uz Kalvāriju, ka Viņš cieš un kopā ar viņiem iet nāvē. Kardināls Amato teica, ka Jēzus bija kopā ar priesteri Lazeru Šantoju, kad viņš tika nošauts 1945. gada 5. martā Tirānā, bija kopā ar tēvu Ndre Zadeju, kuru nošāva tā paša gada 25. martā Skutaros, tāpat nošaušanas brīdī 1946. gada 4. martā Viņš bija kopā ar  jezuītiem Džovanni Fausti un Danielu Dejani, ar franciskāni Gjonu Šillaku, semināristu Marku Cuni, ar 21 gadu veco jaunekli Gjelošu Lulaši un ar ģimenes tēvu Kerimu Sadiku.

Īpaši nežēlīgi tika nomocīts bīskaps Franks Gjini, kuram katoļu bīskapi bija uzticējuši veikt sarunas ar varas kalpiem. Bīskaps tika arestēts, tam inkriminējot pretkomunistisku propagandu. Viņš tika spīdzināts, pakļauts badam un slāpēm, piesiets pie koka valsts Drošības aģentūras pagalmā un ar galvu iebāzts ekskrementos. 1948. gada 8. martā bīskaps Gjini tika nogalināts kopā ar citiem 18 ticīgajiem, to skaitā priesteriem un lajiem.

Arī citi mocekļi, kuru vidū ir Skutaru arhibīskaps, izcils literāts un nacionālās folkloras pētnieks, par albāņu Samuelu Beketu dēvētais Vincents Prennuši, tika notiesāti bez vainas, spīdzināti un noslaktēti. Beatifikācijas svinību vadītājs atzīmēja, ka no Kristus viņi smēlās žēlastību ar mieru un prieku pieņemt moceklību. Viņi apzinājās, ka ir Kristus augšāmcelšanās dalībnieki un ka to asinis ir jauna pavasara sēkla Albānijas Baznīcā.

“Zinām, ka ticība Albānijā nekad nav mirusi,” apliecināja kardināls Amato. Viņš atgādināja, ka tad, kad trūka priesteru, savus bērnus kristīja paši vecāki, viņi mācīja tos ticībai un tiem apprecoties, svētīja viņu laulību. Mājās tika skaitīts Rožukronis, ticīgo ģimenes apmeklēja muzejus, lai tajos skatītu un kontemplētu krucifiksus un svētbildes. Bieži viņi gāja uz pamestajām baznīcām, lai tajās lūgtos. Pagrīdē tika svinēti Ziemassvētki un Lieldienas. Neraugoties uz aizliegumu izmantot kristiešu vārdus, bērni skolā saucās sekulāros vārdos, bet mājās kristības vārdā. Slepeni tika lasīta Bībele un citas reliģiska satura grāmatas.

Kad 1990. gadā pār albāņu tautu atkal atspīdēja brīvības saule, ticīgie vairāk nekā gada garumā cits citu turpināja sveicināt, sakot “Priecīgas Lieldienas!” Tā paša gada 4. novembrī tika svinēta Svētā Mise Skutaru kapsētas kapličā, uz kuru bija sapulcējušies ap 50 tūkstoši dalībnieku. 1993. gada 25. aprīlī pāvests Jānis Pāvils II iesvētīja jaunās, Albānijas debesīgajai aizbildnei – Laba Padoma Mātei veltītās svētnīcas pamatakmeni. “Albānijas Baznīca kopā ar saviem bīskapiem, priesteriem un ticīgajiem ir kā simtgadīgs ozols, kas neļauj sevi sašūpot vēstures vējiem un vētrām, bet kas paliek dziļi iesakņojies ticībā Kristum,” Svētajā beatifikācijas Misē salīdzināja pāvesta sūtnis.

Kardināls atgādināja, ka ticīgo attieksmei pret tiem, kas veikuši genocīdu paši pret savu tautu, ir jābūt atcerēšanās un piedošanas attieksmei.  Atcerēšanās tāpēc, lai stiprinātu Jēzus aicinājumu piedot ienaidniekiem, vēl jo vairāk, tos mīlēt un lūgties par saviem vajātājiem. No mocekļiem kristieši ir aicināti iemantot mīlestības, brālīguma un saticības jūtas, nevis ienaidu, dusmas un šķelšanos.

Pēc dažām dienām pāvests Francisks piešķirs kardināla titulu Skutaru arhidiecēzes priesterim Ernestam  Simoni, cilvēkam, kurš pārdzīvojis vajāšanas. Viņa pirmie vārdi, uzzinot, par sev izrādīto augsto godu, bija: “Šī Svētā tēva dāvana man kalpo par vēl lielāku stimulu būt par dvēseļu pestīšanas instrumentu. Tikai Kristū ir pestīšana un šodien pasaulei vairāk nekā jebkad agrāk ir vajadzīga šī vēsts.”

Albānija, kas tiek saukta par “vanagu zemi” var lepoties gan ar jaunajiem, nupat par svētīgiem pasludinātajiem ticības varoņiem, gan ar XV gadsimta karavadoni Ģerģi Kastriotu Skanderbergu (1405-1468), ko pāvests Kaliksts III ir nosaucis par “Kristus atlētu”, gan ar Māti Terēzi un citiem, kas visā pasaulē ir izplatījuši to, kas ir vislabākais viņu dzimtenē.

I. Šteinerte/VR

05/11/2016 18:30