Patiesas reliģijas dvēsele ir žēlsirdība

Žēlsirdībai veltītā jubilejas gada ietvarā ceturtdienas, 3. novembra, rītā pāvests Klementa zālē, Vatikānā, pieņēma audiencē 200 dažādu reliģiju pārstāvjus, kuri ir iesaistīti tuvākmīlestības darbos. Tikšanās laikā viņš runāja par žēlsirdību – tematu, kas ir labi pazīstams ne tikai kristiešiem, bet arī ebrejiem, musulmaņiem, budistiem, hinduistiem un citu reliģiju piederīgajiem. Mums ir ne tikai jārunā par žēlsirdības noslēpumu, bet to ir jāizdzīvo darbos – uzsvēra Francisks. Mūsu dzīves stilam jābūt patiesi žēlsirdīgam, iekļaujot tajā nesavtīgu mīlestību, brālīgu kalpošanu, īstu dalīšanos citam ar citu. Šādu stilu ir aicinātas piekopt reliģijas, lai tās varētu būt par miera vēstnešiem un vienotības instrumentiem, lai, pretēji tiem, kuri sēj nesaskaņas un šķelšanos, varētu sludināt, ka šis šodien ir brālības laiks. Svētais tēvs atzina, ka tādēļ ir svarīga dažādām reliģijām piederīgo locekļu satikšanās. Uzrunas turpinājumā pāvests pievērsās trīs punktiem.

Pirmkārt, viņš atgādināja, ka žēlsirdības jēdziens nav svešs arī citām reliģijām. Šis temats ir dārgs visām reliģijām, kurām ir svarīga līdzjūtība un kuras atmet vardarbību. Katrā īstā reliģiskajā tradīcijā ir klātesošs aicinājums ar līdzjūtību un maigumu noliekties pār vājajiem un nelaimīgajiem, kā arī būt tuviem slimajiem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, nabagiem, netaisnības un konfliktu upuriem, un migrantiem. Īsti reliģiska dvēsele ir tāda, kas izvairās pielietot jebkādu spēku, atsakās instrumentalizēt vai padarīt par tirgus preci cilvēka dzīvību un citos saskata nevis numurus, bet brāļus.

Otrkārt, pāvests brīdināja no ieraušanās sevī. Viņš aicināja sadzirdēt Dieva balsi savā sirdsapziņā, kas mudina mūs sargāties no ieraušanās sevī. Žēlsirdības ideja ir ietverta vārda „raham” etimoloģijā. Šī vārda sakne ir atrodama gan arābu, gan ebreju valodā, norādot uz mātes klēpi, uz mātes jūtām pret savu dēlu. Šodien šī žēlsirdība, šī nesavtīgā mīlestība, kas atjauno cilvēka dzīvi, mums ir vajadzīga kā skābeklis – uzsvēra Francisks. Cilvēkam ir vajadzīgas nevis tehnoloģijas, bet žēlsirdība. Viņam ir vajadzīga patiesa mīlestība, kas ir kaut kas vairāk nekā vienkāršs tūlītējs mierinājums. Viņam ir vajadzīga droša osta, kur piestāt lielu vētru gadījumos, ciešs un silts apskāviens, piedošana un izlīgšana.

Treškārt, pāvests atgādināja, ka vislielākā dāvana ir piedošana. Tā ir vislielākā dāvana, ko varam citiem dāvāt, jo tā mums pašiem „izmaksā” visdārgāk un vienlaikus padara mūs līdzīgākus Dievam.

J. Evertovskis / VR