Svētie ar savu lēnprātību izmaina vēstures notikumu gaitu

Pāvests Francisks savas vizītes Zviedrijā otrās dienas rītā Swedbank stadionā, kas atrodas 3 km attālumā no Malmes pilsētas, vadīja Euharistijas svinības. Tajās piedalījās ne tikai eiropieši, bet arī aziāti un afrikāņi. Klātesošo rokās varēja redzēt dažādu pasaules valstu karogus, jo katoļticīgo kopienu šajā zemē sastāda pārsvarā imigranti. Tā ir jauna un dinamiska kopiena. Sākotnēji nebija paredzēts, ka Svētais tēvs Zviedrijā celebrēs Svēto Misi, jo viss akcents tika likts uz ceļojuma ekumenisko raksturu. Tomēr, atbildot vietējā bīskapa un katoļticīgo lūgumam, tika pieņemts lēmums uzturēties šeit otro dienu un svinēt Visu Svēto svētkus kopā ar Zviedrijas katoļiem. Uz tikšanos ar Francisku ticīgie ieradās no visas valsts. Homīlijā viņš pievērsās šo svētku nozīmei un skaidroja, ko nozīmē būt svētam.

Būt svētam nozīmē dzīvot savu vienkāršo un nereti citu acīm apslēpto ikdienas dzīvi ticībā un mīlestībā – sacīja pāvests. Tāpēc šajos svētkos Baznīca piemin ne tikai tos, kuri ir kanonizēti jeb pasludināti par svētiem, bet arī visus tos, kuri vadīja savu dzīvi pilnīgā ticībā un mīlestībā. Pēdējo vidū noteikti ir daudzi mūsu tuvinieki, draugi un paziņas.

Būt svētam ne vienmēr nozīmē paveikt kaut ko grandiozu vai piedzīvot īpašus panākumus. Būt svētam nozīmē ik dienas uzticīgi dzīvot saskaņā ar savu Kristības aicinājumu. Būt svētam nozīmē neko citu kā mīlēt Dievu un savus līdzcilvēkus – uzsvēra pāvests. Tā ir uzticīga mīlestība, kas sniedzas līdz pat sevis aizmiršanai un pilnīgai sevis veltīšanai citu labā, kā to dara daudzas mātes un daudzi tēvi, kuri prot, pat ja tas nav viegli, atteikties no daudziem personiskajiem plāniem un programmām. Taču kāda ir tā galvenā īpašība, ar kuru varam raksturot svētos? Šajā sakarā Francisks turpināja: „Svētajiem raksturīgi ir tas, ka viņi ir patiesi laimīgi. Viņi ir atklājuši patiesas laimes noslēpumu. Šī laime mīt dziļi dvēselē un tās avots ir Dieva mīlestība. Tāpēc svētie tiek saukti par svētīgiem jeb svētlaimīgiem. Kalna svētības ir viņu dzīve, viņu mērķis, viņu tēvija. Kalna svētības ir dzīves ceļš, ko Kungs mums rāda, lai to ejot, mēs varētu sekot Viņa pēdās. Šodienas Evaņģēlijā dzirdējām, ka Jēzus tās pasludina ļaužu pūlim, kas sapulcējās kalnā pie Galilejas ezera”.

Uzrunā pāvests norādīja, ka Kalna svētības ir Kristus un katra kristieša siluets. Tās ir kristieša „identitātes karte”, kurā ir „ierakstīts”, ka kristietis ir Kristus sekotājs. Francisks īpašu uzmanību pievērsa vienai no svētībām, proti: „Svētīgi lēnprātīgie”. Jēzus par sevi saka: „Mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi” (Mt 11, 29). Lēnprātībai jākļūst par mūsu īpašību, par mūsu dzīves veidu, lai tādējādi tuvotos Jēzum un lai mēs būtu vienoti savā starpā. Pateicoties lēnprātībai, mēs atmetīsim visu, kas mūs šķir vai pretnostata vienu otram, un vienmēr meklēsim jaunus ceļus, kas vedīs tuvāk vienotībai, kā to darīja, piemēram, sv. Marija Elizabete Hesselblade un sv. Brigita, kura kopā ar sv. Benediktu ir Eiropas aizbildne. Šīs abas sievietes, Zviedrijas zemes meitas, lūdzās un darīja visu iespējamo, lai stiprinātu vienotību starp kristiešiem. Šajā kontekstā pāvests vēlreiz atgādināja, ka katoļi un luterāņi „kopā piemin Reformācijas 500. gadskārtu”, lai „šķīstītu savu pagātni un šodien strādātu tā, ka nākotnē tiktu panākta tik ļoti lolotā vienotība”. Tātad, abu pušu piedalīšanās Reformācijas atceres pasākumos mērķis ir panākt pozitīvas izmaiņas. „Svētie panāca izmaiņas, pateicoties savas sirds lēnprātībai”, viņš uzsvēra. Ja mūsu sirds būs lēnprātīga, tad saskatīsim Dieva lielumu un no sirds Viņu pielūgsim.

Noslēgumā Svētais tēvs atgādināja, ka esam aicināti būt svētīgi, tas ir, sekot Jēzum un pārvarēt dažādas šīs dzīves un laika ciešanas Kristus garā un Viņa mīlestībā. Tādējādi būsim spējīgi arī atklāt jaunus ceļus un rīcības veidus. „Svētīgi tie, kuri ticībā pacieš ļaunumu, ko citi tiem nodara, un no sirds piedod; svētīgi tie, kuri ieskatās atmestajiem un atstumtajiem acīs, un izrāda viņiem savu tuvumu; svētīgi tie, kuri katrā cilvēkā saskata Dievu un cīnās par to, lai arī citi Viņu iepazītu; svētīgi tie, kuri sargā un rūpējas par kopīgajām mājām, proti, apkārtējo vidi un visu radību; svētīgi tie, kuri citu labā atsakās no savas labklājības; svētīgi tie, kuri lūdzas un darbojas, lai kristiešu starpā tiktu panākta pilnīga vienotība. Viņi visi ir žēlsirdības un Dieva maiguma izplatītāji, un noteikti saņems no Viņa pelnīto atalgojumu”, sacīja pāvests. Viņš piebilda, ka svētuma ceļš ir paredzēts visiem un mēs viens otram esam vajadzīgi, lai kļūtu svēti.

Euharistijas svinības notika vairākās valodās. Pāvests homīliju teica spāņu valodā, lasījumi tika lasīti zviedru valodā, „Es ticu” tauta skaitīja latīniski, bet vispārējā lūgšanas lūgumi tika izteikti, spāņu, zviedru, arābu, angļu, vācu un poļu valodā.

J. Evertovskis / VR