Pāvests Zviedrijā: deklarācija sakarā ar Reformācijas atceri

31. oktobrī ekumeniskās lūgšanas laikā Lundas katedrālē pāvests Francisks un Pasaules Luterāņu padomes prezidents, bīskaps Munibs Junans paraksīja deklarāciju sakarā ar katoļu un luterāņu kopīgu Reformācijas atceri. Dokumentā abu Baznīcu vadītāji pateicas Dievam par vienotas lūgšanas brīdi, atskatās uz 50 ekumeniskā dialoga gadiem, kuros ar Dieva palīdzību ir pārvarētas daudzas atšķirības, padziļināta savstarpējā sapratne un uzticība. Tai pašā laikā ir notikusi katoļu un luterāņu tuvināšanās, kopīgi kalpojot savam tuvākajam, kurš cieš un bieži vien tiek vajāts. “Caur dialogu un kopīgu liecību mēs vairs neesam svešinieki,” atzīmēts deklarācijā, “bet esam mācījušies, ka tā, kas mūs vieno, ir daudz vairāk nekā tā, kas šķir”.

Deklarācijā izteikta nožēla, ka teoloģiskās atšķirības starp abām konfesijām ir pavadītas ar aizspriedumiem un konfliktiem, un ticība ir izmantota kā instruments politiskiem mērķiem. Tai pašā laikā tiek atzīts, ka kopīgā ticība Kristum prasa ikdienas atgriešanos, līdz ar kuru tiek atmestas vēsturiskās nesaskaņas un konflikti, kas traucē izlīgšanai. “Kamēr nav iespējams pārveidot pagātni, ir iespējams mainīt to, ko atceramies un kā atceramies,” rakstīts deklarācijā. Tajā piebilsts: “Lūdzamies, lai tiktu dziedētas brūces un atmiņas, kas aptumšo skatu vienam uz otru. Mēs empātiski atmetam visu naidu un vardarbību, kas notikuši pagātnē, vai notiek tagad, jo īpaši, ja tie tiek pausti reliģijas vārdā. ... Atzīstam, ka esam žēlastības atbrīvoti, lai virzītos pretim vienotībai, uz kuru mūs nemitīgi aicina Dievs.”

Deklarācijā tiek pāriets pie kopīgas Evaņģēlija liecināšanas. Tiek atzīts, ka abu konfesiju kristieši ilgojas pieņemt Euharistiju pie viena galda kā konkrētu pilnīgas vienotības izteiksmi. “Tas ir ekumenisko centienu mērķis, un mēs vēlamies, lai tas drīzāk tiktu sasniegts arī caur mūsu ieguldījumu teoloģiskajā dialogā,” ierakstīts dokumentā.

 No Dieva tiek lūgts dāvāt iedvesmu, iedrošinājumu un spēku, lai kopā varētu kalpot cilvēkam, veicinot viņa cieņu un tiesības, aizstāvētu nabadzīgos, darbotos taisnības labā un atmestu visas vardarbības formas. Deklarācijas autori pieprasa izbeigt vardarbību un ekstrēmismu, kas skar daudzas zemes un kopienas, daudzus ticības brāļus un māsas. Tāpat, luterāņi un katoļi tiek aicināti pieņemt svešinieku, kurš meklē palīdzību, bēgdams no kara un vajāšanām, un aizstāvēt bēgļu tiesības rast patvērumu. Īpaša uzmanība deklarācijā ir veltīta arī Dieva radītās dabas pasargāšanai no cilvēka alkatības.

“...Tuvinoties viens otram ticībā Kristum, kopā lūdzoties, uzklausot vienam otru, piekopjot Kristus mīlestību mūsu attiecībās, mēs, katoļi un luterāņi, atveram sevi Trīsvienīgā Dieva spēkam. Sakņojoties Kristū un liecinot par Viņu, atjaunojam apņēmību būt par Dieva neierobežotās mīlestības uz visu cilvēci uzticīgiem vēstnešiem,” teikts deklarācijas noslēgumā.

I. Šteinerte/VR