Nevis ļauties savām kaprīzēm, bet paklausīt Svētajam Garam

Kas ir Dieva valstība un kā mums būtu jādzīvo, lai tā izplatītos? – jautāja pāvests otrdienas rīta Svētās Mises homīlijā. Uzrunājot Vatikāna viesu nama kapelā sapulcējušos ticīgos, Francisks norādīja, ka Dieva valstība nav kaut kāda labi sakārtota struktūra vai uz vietas stāvošs organisms un, lai to izplatītu, nedrīkstam pārāk koncentrēties uz ārējiem veidojumiem, lai cik tie būtu perfekti. Svētais tēvs uzsvēra, ka Kungs no mums prasa paklausību. Paklausība ir pamatnosacījums tam, lai šī valstība augtu un izplatītos. Svētie Raksti sauc par svētīgiem tos, kuri staigā Kunga likuma ceļu. Likums ir dots ne tikai tāpēc, lai mēs to pētītu un izzinātu, bet lai saskaņā ar to dzīvotu – sacīja Francisks. Likums kalpo mūsu dzīvei par atbalstu. Ar tā palīdzību mēs veidojam Dieva valstību, kas ir ceļš. „Kas ir Dieva valstība? – jautāja pāvests. „Varbūt Dieva valstība ir labi sakārtota struktūra vai kādas organizētas struktūras grafiskas reprezentācijas, un viss, kas šajā lauciņā neietilpst, nav Dieva valstība? Ar Dieva valstību var notikt tas pats, kas notiek ar likumu: cilvēks grib ‘noenkuroties’, būt stingrs attiecībā pret to… Taču likums ir dots, lai staigātu, un Dieva valstība ir atrašanās ceļā. Te nav runa par stāvēšanu uz vietas. Dieva valstību veidojam katru dienu”.

Francisks atgādināja, ka Jēzus savās līdzībās runā par ikdienišķām lietām – par raugu, par sēklu utt. Gan viens, gan otrs pārveidojas. Sajaucot raugu ar miltiem, iznāk maize, bet no sēklas izaug stāds vai koks. Tas ir process, ceļš, kas ved uz gala rezultātu. Pie tam šajā ceļā raugs un sēkla „iet bojā”. Rauga vajag maz, sēkla ir maza, bet tā nav problēma, jo no abiem vienalga iznāk kaut kas liels. Ceļā notiek pārveidošanās. Lai Dieva valstība varētu paplašināties, mums jābūt paklausīgiem Svētajam Garam – turpinot homīliju, uzsvēra pāvests. Milti pārvēršas par maizi, jo „pakļaujas” rauga iedarbībai, un raugs sajaucas ar miltiem. Tāpat kā maize nes labumu cilvēkam, tāpat arī cilvēks, kurš ir paklausīgs Svētajam Garam, pilnveidojas un kļūst par dāvanu citiem. Dieva valstība ir process. Tas ir ceļš uz cerību, ceļš uz pilnību. Turklāt tas ir ceļš, kas jāiet ik dienas šajā paklausībā Svētajam Garam, jo Viņš samaisa mūsu mazo rauga devu ar saviem miltiem un savā spēkā ved mūs uz izaugsmi. Ja mēs, turpretī, neejam uz priekšu, bet iestingstam vienā vietā, tad kļūstam par bāreņiem, kuriem nav Tēva.

Tam, kurš, sastindzis, stāv uz vietas, ir tikai saimnieki, nevis tēvs – noslēgumā sacīja Francisks. Dieva valstība ir kā māte, kas ļauj augt, nes augļus, atdod sevi, lai bērniem būtu barība un mājvieta pēc paša Kunga parauga. Šodien varam lūgt žēlastību, lai mēs būtu paklausīgi Svētajam Garam. Bieži vien mēs izpatīkam savām kaprīzēm un vadāmies pēc saviem spriedumiem. ‘Es taču varu darīt, ko gribu…’. Ne tā aug Dieva valstība. Ne tā mēs augam. Tikai pateicoties paklausībai Svētajam Garam, mēs augam un pārveidojamies kā raugs un sēkla. Lai Kungs dod mums visiem šīs paklausības žēlastību! – vēlēja pāvests.

J. Evertovskis / VR