2016-10-24 14:30:00

Aiz pārmērīgas stingrības nereti slēpjas liekulība un lepnība


Tie, kuri ir ļoti stingri likumu ievērošanā, liekas esam labi cilvēki, bet, īstenībā, viņi nav patiesi brīvi – sacīja pāvests pirmdienas rīta Svētās Mises homīlijā. Tāpat kā savā laikā Jēzus norāja farizejus, saucot viņus par liekuļiem, arī Francisks šoreiz vērsās pret pārlieku lielo stingrību, saskatot tanī pat zināmu slimīgumu. Dieva likumu neievērošana ir galējība, taču arī pārmērīgā stingrība ir galējība. Šādā „pareizajā” cilvēkā aiz šķietamās labestības slēpjas liekulība un augstprātība.

Aiz stingrības vienmēr ir kaut kas apslēpts. Cilvēks dzīvo dubultu dzīvi. Viņš nav brīvs. Viņš ir likuma vergs. Taču Dievs dod brīvību, palīdz būt lēnprātīgam un labam. Evaņģēlijā lasām, ka Jēzus izdziedina sievieti sabatā, par ko sadusmojas sinagogas priekšnieks, domājot, ka Jēzus ir pārkāpis Kunga likumu. Šajā sakarā Svētais tēvs atzina, ka nav viegli dzīvot saskaņā ar Kunga likumiem. Tā ir žēlastība, ko mums nemitīgi jālūdz no Dieva. Atbildot sinagogas priekšniekam, Jēzus viņu nosauc par liekuli. Vārdu „liekuļi” Jēzus daudzreiz adresēja tiem, kuri ļoti stingri mēģināja ievērot likumus, paši kļūdami par likuma vergiem. Pāvests norādīja, ka pārlieku lielā stingrība atņem mums Dieva bērnu brīvību un ka likums tika dots, nevis lai ievestu mūs verdzībā, bet lai mēs būtu brīvi. „Aiz stingrības vienmēr slēpjas vēl kaut kas”, viņš sacīja. Tāpēc Jēzus lieto vārdu „liekuļi”.

„Aiz stingrības cilvēka dzīvē kaut kas slēpjas”, turpināja Svētais tēvs. „Stingrība nav Dieva dāvana. Lēnprātība – jā; labestība – jā; piedošana – jā, bet stingrība – nē. Aiz stingrības bieži vien slēpjas dubulta dzīve, kā arī zināma veida slimīgums. Stingrie cilvēki ļoti cieš. Ja viņi ir atklāti un to pamana, viņi cieš! Viņi cieš, jo nespēj iegūt Dieva bērnu brīvību; viņi neprot staigāt Kunga likuma ceļu un būt svētīgi. Viņi liekas esam labi, jo ievēro likumu, bet aiz tā visa ir kaut kas, kas tiem traucē būt labiem – vai nu viņi ir slikti, liekulīgi vai slimi. Viņi cieš!”

Homīlijā pāvests atgādināja līdzību par pazudušo dēlu. Tanī tiek vēstīts, ka vecākais dēls, kurš vienmēr bija labi uzvedies, sadusmojās uz tēvu, jo tas pieņēma atpakaļ viņa jaunāko – pazudušo dēlu, kurš atgriezās, nožēlas pārņemts. Šāda attieksme parāda, ka aiz zināmas labestības slēpjas augstprātība un lepnība, kad cilvēks iedomājas sevi esam labu. Atšķirība starp abiem dēliem ir sekojoša: jaunākais dēls apzinājās, ka viņam ir tēvs un savas dzīves vistumšākajā brīdī devās pie tēva; turpretī vecākais dēls tēvu uzskatīja nevis par savu tēvu, bet par saimnieku vai īpašnieku. Viņš bija stingrs. Viņš stingri ievēroja likumus. Kamēr jaunākais dēls atkāpās no likuma ievērošanas, bet zināmā brīdī iedomājās par tēvu un atgriezās pie viņa. Tā viņš saņēma piedošanu.

Homīliju Francisks noslēdza ar aicinājumu lūgties: „Lūgsim Kungu, lūgsimies par saviem brāļiem un māsām, kas domā, ka staigāt Kunga likuma ceļu nozīmē būt stingriem. Lai Kungs palīdz tiem sajust, ka Viņš ir Tēvs, un ka Viņam patīk žēlsirdība, maigums, labestība, lēnprātība, pazemība. Un lai Viņš māca mūs visus šādi staigāt Viņa likumu ceļu”.

J. Evertovskis / VR

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 








All the contents on this site are copyrighted ©.