No izsalkušo paēdināšanas ir atkarīgas manas attiecības ar Dievu

Kāda ir mana reakcija, kad eju garām ielas malā sēdošam nabagam? Vai es novēršu savu skatienu un aizeju tālāk, vai tomēr apstājos un painteresējos par viņa stāvokli? – šos jautājums pāvests uzdeva 19. oktobra katehēzes mācībā. Turpinot pagājušās trešdienas vispārējā audiencē iesākto katehēžu ciklu par žēlsirdības darbiem tuvākā miesas un dvēseles labā, šoreiz viņš pievērsās izsalkušo pabarošanai un izslāpušo padzirdināšanai. Francisks uzsvēra, ka šī vienkāršā rīcība, proti, otra cilvēka pabarošana un padzirdināšana būtiski ietekmē mūsu attiecību ar Dievu kvalitāti. Kāda ir šī ietekme?

Tā sauktā „labklājība” nereti noved cilvēkus pie tā, ka tie ieraujas sevī un kļūst nejūtīgi pret citu vajadzībām – norādīja pāvests. Šodien tiek darīts viss, lai taisītu ilūzijas, maldinātu cilvēkus, piedāvājot tiem lietas, kas šodien ir un rīt jau vairs nebūs, un liekot nemitīgi skriet līdzi laikam un modei. Taču reālo dzīvi ir jāpieņem tādu, kāda tā ir, un jātiek ar to galā. Mēs sastopam cilvēkus, kuri piedzīvojuši lielu trūkumu un kuriem ir steidzami nepieciešama mūsu palīdzība. Tāpēc ne velti izsalkušo pabarošana un izslāpušo padzirdināšana ir ierindota žēlsirdības darbu sarakstā. Šādu cilvēku ir ļoti daudz. Bieži vien mediji mums ziņo, ka veselas tautas cieš no pārtikas un ūdens trūkuma. Šīs ziņas uzrunā sabiedrību un ik pa laikam tiek rīkotas solidaritātes kampaņas, kuru laikā atsaucība ir patiešām liela. Tādā veidā tiek mazinātas cilvēku ciešanas. Francisks atzina, ka šāda mīlestības forma ir ļoti svarīga, tomēr tā neskar mūs tiešā veidā. Taču tad, kad es eju pa ielu un redzu trūkumcietēju, vai kāds nabags klauvē pie manas mājas durvīm, tas jau ir pavisam kas cits, jo manā priekšā vairs nav attēli, bet dzīvs cilvēks. Tas mani skar jau pavisam tiešā veidā. Te vairs nav nekādas atšķirības starp mani un viņu, un es jūtu, ka šī situācija attiecas arī uz mani. Abstrakti nabadzība mūs neskar, bet liek mums domāt, liek žēloties. Taču tad, kad mēs redzam esam nabagu kādu konkrētu vīrieti, sievieti, bērnu, tad saprotam, ka šī situācija saista arī mūs. Tāpēc mēs esam pieraduši bēgt no nabagiem vai netuvoties viņiem un tādā veidā attālināmies no šīs īstenības.

Turpinot uzrunu, pāvests aicināja pārdomāt, kāda ir mana reakcija, redzot nabagu? Vai es novēršu savu skatienu un apeju ar līkumu, vai tomēr apstājos, aprunājos ar viņu un painteresējos par viņa situāciju? Jā, ja tu tā darīsi, tad atradīsies kāds, kurš tev rādīs ar pirkstu un teiks: ‘Bet šis taču ir traks, jo sarunājas ar nabagu!’ – atzina Svētais tēvs. Vai nav tā, ka es iespējami ātrāk gribu tikt no nabaga vaļā? Tomēr viņš man varbūt prasa tikai nepieciešamo, tas ir, iedot kaut ko paēst un padzerties. Francisks aicināja padomāt, cik reižu mēs skaitām „Tēvs mūsu”, bet tā īsti nekad nepievēršam uzmanību vārdiem: „Dod mums šodien mūsu dienišķo maizi”. Svētajos Rakstos teikts, ka Dievs apgādā ar pārtiku katru dzīvo radību (sal. Ps 136, 26). Bads ir kaut kas drausmīgs. To var saprast tikai tie, kuri paši ir piedzīvojuši karu vai trūkumu. Pāvests atgādināja, ka to ik dienas piedzīvo daudzi cilvēki arī šodien, un paradoksāli ir tas, ka daudziem jācieš badu, kad turpat, līdzās, citi dzīvo pārpilnībā un izšķērdībā.

Lai mēs saprastu, kā nabaga pabarošana un padzirdināšana ietekmē mūsu attiecības ar Dievu, Francisks atgādināja vārdus no sv. Jēkaba vēstules: „Kāds labums, mani brāļi, ja kāds teiks, ka tam ir ticība bet nav darbu? Vai ticība varēs viņu izglābt? Ja brālis un māsa ir kaili un tiem trūkst ikdienišķa uztura un ja kāds no jums viņiem teiks: ‘Ejiet mierā, sildieties un paēdiet!’, bet nedos viņiem to, kas miesai nepieciešams, ko tas palīdzēs? Tāpat arī ticība pati sevī mirusi, ja tai nav darbu” (2, 14-17). Pāvests piebilda, ka es vienmēr būšu vajadzīgs kādam izsalkušajam vai izslāpušajam. Es nevaru deleģēt savā vietā nevienu citu. Es esmu vajadzīgs tam vai tam nabagam. Viņam ir vajadzīga mana palīdzība, mans vārds, mani pūliņi. Šādas situācijas saista mūs visus.

Arī Jēzus prasīja mācekļiem, lai viņi pabaro izsalkušo pūli, sakot: „Dodiet jūs viņiem ēst” (Mk 14, 16). Viņi iedeva nedaudzās zivis un maizi, Jēzus to visu svētīja, lauza un izdalīja cilvēkiem. Svētais tēvs uzsvēra, ka tā ir svarīga mācība mums visiem, proti, ja to mazumiņu, kas ir mūsu rīcībā, atdodam Jēzum un ticībā tanī dalāmies, tad tas pārvēršas pārpilnā bagātībā. Izsalkušo pabarošana un izslāpušo padzirdināšana ir visas Baznīcas morālais uzdevums – sacīja Francisks, citējot emeritētā pāvesta Benedikta XVI vārdus. Visiem cilvēkiem bez izņēmuma ir tiesības saņemt ūdeni un pārtiku. Tās ir fundamentālas tiesības, no kuru ievērošanas ir atkarīga arī citu tiesību ievērošana. Svarīgi, lai visi to apzinās (sal. Caritas in veritate 27). Bez tam, Jēzus saka, ka Viņš ir Dzīvības maize, un tos, kuri izslāpuši, aicina nākt pie Viņa (sal. Jņ 6, 35; 7, 37). Tas mums, ticīgajiem, ir izaicinājums. Mums jāatzīst, ka no tā, vai mēs pabarojam un padzirdinām nabagus vai to nedarām, ir atkarīgas mūsu attiecības ar Dievu, kurš Jēzū atklāja savu žēlsirdīgo vaigu.

Sveicot poļu svētceļniekus, pāvests atgādināja, ka šodien Baznīca atzīmē svētīgā mocekļa, pr. Popieluško liturģiskās piemiņas dienu. Viņš aktīvi iestājās strādnieku un viņu ģimeņu labā, pieprasot taisnīgu viņu tiesību ievērošanu un cienīgus dzīves apstākļus, kā arī – pilsonisko un reliģisko brīvību savai tautai. Svētā Pāvila vārdi: „Ļaunums nedrīkst tevi uzvarēt, bet tu uzvari ļaunumu ar labu!” (Rom 12, 21) bija viņa pastorālās darbības moto. Francisks novēlēja, lai šie vārdi ir izaicinājums arī visām mūsdienu ģimenēm veidot taisnīgu sociālo iekārtu, ik dienas, saskaņā ar Evaņģēliju, tiecoties pēc labā. Slovāku svētceļniekiem Svētais tēvs atgādināja, ka svētdien Baznīca atzīmēs Pasaules Misiju dienu, un mēs esam aicināti būt par Evaņģēlija lieciniekiem vidē, kurā dzīvojam.

J. Evertovskis / VR