Jaunie svētie sasniedza mērķi, pateicoties neatlaidīgai lūgšanai

16. oktobrī Svētā Pētera laukumā bija sapulcējušies vairāk nekā 80 tūkstoši svētceļnieku no daudzām valstīm, lai piedalītos septiņu svēto kanonizācijas svinībās. Pāvests Francisks kanonizēja divus francūžus: priesteri Salomonu Leklēru un māsu Elizabeti no Vissvētās Trīsvienības; divus itāļus: priesteri Ludviku Pavoni un priesteri Alfonso Marija Fusko; spāņu bīskapu Manuelu Gonzalezu Garsiju, 25. gadus veco Hozē Sančezu del Rio no Meksikas un priesteri Hozē Gabriele del Rozario Brokero no Argentīnas. Trīs jaunie svētie ir dažādu reliģisko institūciju dibinātāji, viena klauzūras klostera māsa un viens Franču revolūcijas upuris.

Kanonizācijas ceremonija notika Euharistijas svinību sākumā. Sprediķī pāvests Francisks uzsvēra, ka jaunie svētie sasniedza savu mērķi, pateicoties neatlaidīgai lūgšanai. Viņi lūdzās, cīnījās un uzvarēja.

«Svētie ir vīrieši un sievietes, kas ienāk lūgšanas noslēpuma dziļumos. Tie ir vīrieši un sievietes, kas ar lūgšanas starpniecību cīnās līdz galam, ļaujot, lai viņos lūgtos un cīnītos Svētais Gars. Ar visiem spēkiem tie cīnās līdz galam, un uzvar, bet ne paši. Viņos un kopā ar viņiem uzvar Kungs. Arī šie septiņi liecinieki, kuri šodien pasludināti par svētiem, lūgšanā izcīnīja skaistu ticības un mīlestības uzvaru. Lai Dievs palīdz arī mums kļūt par lūgšanas cilvēkiem. Lai caur šo svēto piemēru un aizbildniecību arī mēs iemācītos lūgt Dievu dienu un nakti, un atļaut Svētajam Garam lūgties mūsu sirdīs. Esam aicināti lūgties vienam par otru, lai mēs visi paliktu Kunga priekšā ar paceltām rokām, līdz pienāks Dieva Žēlsirdības uzvaras diena,» sacīja Francisks.

Turpinot sprediķi, pāvests norādīja uz svētdienai paredzēto Svēto Rakstu lasījumu, kas vēstī par Mozu, kurš kaujas laikā stāv uz kalna ar lūgšanā paceltām rokām, un kad viņam aptrūkās spēka, rokas atbalstīja Ārons un Hūrs, līdz Izraēlis guva uzvaru pār Amalekas karaspēku. Šādu garīgās dzīves stilu Baznīca pieprasa arī no mums, atzina Francisks.

Pāvests skaidroja, ka Izceļošanas grāmatā aprakstītā Mozus dzīves epizode atklāj vēstījumu par savstarpējas lūgšanas nozīmi. Nogurums ir neizbēgams. Arī mēs bieži nolaižam rokas, bet ar brāļu un māsu atbalstu spējam turpināt lūgties. Svētais Pāvils, rakstot savam māceklim Timotejam, aicina viņu palikt pie tā, ko ir iemācījies un kas tam ir uzticēts. Bez lūgšanas nevaram izcīnīt uzvaru. Te nav runa par virspusēju, steigā noskaitītu lūgšanu, bet par nemitīgu lūgšanu. Svētdienai paredzētajā Evaņģēlijā Jēzus mums atgādina, ka «vajag vienmēr lūgties un nepagurt» (Lk 18,1).

Nemitīga lūgšana stiprina mūsu ticību un palīdz mums sniegt autentisku liecību, sacīja pāvests. Viņš atklāti atzina, ka lūgšana nereti arī nomoka. Tomēr šādos brīžos nedrīkstam aizmirst, ka mūs atbalsta Baznīca un sirdī klātesošais Svētais Gars.

«Patiesi, mēs katrs bieži nogurstam. Taču mēs neesam vieni, mēs esam daļa no Miesas! Mēs esam Kristus Miesas, kas ir Baznīca, locekļi. Pateicoties augšāmceltā Kristus un Svētā Gara klātbūtnei, Baznīcas rokas ir paceltas uz debesīm. Tikai Baznīcā un, pateicoties Baznīcas lūgšanām, esam stipri ticībā un liecības sniegšanā. Evaņģēlijā dzirdējām Jēzus apsolījumu: Vai Dievs neaizstāvēs savus izvēlētos, kas dienu un nakti sauc uz Viņu? (Lk 18,7). Lūgšanas noslēpums ir saukt, nepadoties pagurumam, un ja esi paguris, tad lūdz palīdzību, lai varētu turēt paceltās rokas. Tā ir lūgšana, ko Jēzus mums ir atklājis un dāvājis caur Svēto Garu. Lūgšana nav patveršanās ideālā pasaulē, tā nav arī maldīga un egoistiska miera meklēšana. Tieši pretēji, lūgšana ir cīņa, tā ir atļaušana Svētajam Garam lūgties un uzvarēt mūsos. Svētais Gars māca mūs lūgties. Tas ir Viņš, kas mūs vada un palīdz mums lūgties kā bērniem,» Svētās Mises sprediķī teica Francisks.

Dievkalpojums noslēdzās ar lūgšanu «Kunga eņģelis». Pāvests apsveica klātesošos svētceļniekus, īpaši jauno svēto tautiešus. Francisks atgādināja, ka 17. oktobrī tiek atzīmēta Starptautiskā diena cīņai pret nabadzību. «Vienosim savus morālos un ekonomiskos spēkus, lai kopīgi cīnītos pret nabadzību, kas pazemo, ievaino un nogalina daudzus mūsu brāļus un māsas, kā arī lai veicinātu sociālās un ģimenes politikas attīstību,» aicināja Svētais tēvs.

S. Krivteža / VR