Veikt pārlūkošanu Iet uz galveno izvēlni

Sociālie tīkli:

RSS:

Vatikāna Radio

Pāvesta un Baznīcas balss dialogā ar pasauli

Valoda:

Baznīca un sabiedrība \ Baznīca pasaulē

Vācijā beatificēts Dahavas koncentrācijas nometnes upuris

Jaunais svētīgais E. Uncaitigs - RV

26/09/2016 15:43

Sestdien, 24. septembrī Vācijas pilsētā Vircburgā notika Otrā pasaules kara upura, priestera Engelmara Uncaitiga (Engelmar Unzeitig) beatifikācijas svinības. Marianhilas Misionāru kongregācijas loceklis nomira mocekļa nāvē 1945. gada 2. martā Dahavas koncentrācijas nometnē, trīs nedēļas pirms amerikāņu armijas veiktās atbrīvošanas akcijas. Vircburgas katedrālē svinības vadīja Kanonizācijas lietu kongregācijas prefekts kardināls Andželo Amato.

Jaunais svētīgais ir dzimis 1911. gada 1. martā Greifendorfas ciematā, pašreizējā Čehijas teritorijā. Kristībā viņš saņēma Huberta vārdu. 1916. gada 14. janvārī, Pirmā pasaules kara laikā, viņa tēvs Johans nokļuva krievu gūstā un tur, inficējies ar tīfu, nomira. Ģimenei nācās smagi strādāt, lai izdzīvotu. Arī mazais Huberts veica dažādus darbus, piemēram, ganīja lopus. Viņš bija apķērīgs, zinātkārs un atvērts zēns.

Audzis dievbījīgā ģimenē, Huberts jau no mazotnes izcēlās ar dievbījību. Katru dienu kopā ar savām māsām gāja uz baznīcu, lai piedalītos dievkalpojumā, lasīja Svētos Rakstus un daudz lūdzās. 17 gadu vecumā Huberts nolēma kļūt par priesterību. Kaut arī mēģināja iestāties dažādos semināros, tomēr visur viņam tika atteiks sakarā vai nu ar vietu trūkumu, vai nu ar viņa vecumu. Brīžiem pat šķita, ka nekad nespēs īstenot savu nodomu, kad negaidīti iepazinās ar misionāriem no Marianhilas klostera.

1928. gada 4. aprīlī Huberts saņēma habitu un Engelmara vārdu. Jaunais klosterbrālis studēja filozofiju un teoloģiju Vircburgas Teoloģijas institūtā. Viņš izcēlās ar neparastām prāta spējām, dievbījību un vienkāršību. 1939. gada 5. martā saņēma diakona, bet tā paša gada 6. augustā – priestera svētības.

Vācijā un Eiropā valdīja pēdējās miera dienas. Šajā laikā Ādolfs Hitlers atklāti gāja uz jaunu karu. Tomēr priesteris, līdzīgi kā daudzi viņa vieaudži, redzēja viņā vispirmām kārtām vadoni, kurš pieceļ savus tautiešus no zaudētā kara pazemojumiem. Engelmars cerēja, ka viņa dzimtā zeme, kas pēc Pirmā pasaules kara piespiedu kārtā tika iekļauta jaunā valstī – Čehoslovākijā, tiks atbrīvota un atkal piederēs Vācijai.

Tomēr tas tā nenotika. Antireliģiskā politika, kas pārauga vardarbībā un naidā, un 1939. gada 1. septembrī veiktais iebrukums Polijā, atvēra acis ne tikai Engelmaram, bet arī daudziem jaunie vāciešiem, kuri ieraudzīja nacisma patieso seju.

Pēc iesvētīšanas par priesteri jaunais svētīgais strādāja Vircburgā, vēlāk Riedegā, un no 1940. gada septembra arī Glockelbergas pilsētā, kur mācīja ticības patiesības vietējā skolā. Viņa pastorālā dedzība un drosme pretoties Trešā reiha darbībai nekavējoties pievērsa nacistu uzmanību. Viņš aicināja ticīgos palikt uzticīgiem Dievam un pretoties režīma meliem. 1941. gada 21. aprīlī priesteris Engelmars tika arestēts.

Pēc trīs nedēļu ilga ieslodzījuma Lincas cietumā, 1941. gada 3. jūnijā misionārs tika aizvests uz Dahavas koncentrācijas nometni, kur saņēma 26147 numuru. Šajā necilvēcisku apstākļu, pazemojumu, bada un smaga darba vietā viņš pavadīja 4 gadus. Dahavu viņš nosauca “par vislielāko klosteri pasaulē”. No 1938. līdz 1945. gadam tajā atradās 2.579 katoļu priesteri, semināristi un konsekrētās personas. Daudzi no viņiem neatgriezās.

Neraugoties uz grūtībām, priesteris Engelmars centās palīdzēt visiem saviem ciešanu brāļiem. Dalījās ar tiem pēdējā maizes kumosā. Aprūpējot kādu smagas slimības skartu ieslodzīto, 1945. gada 2. martā 34 gadu vecumā viņš aizgāja mūžībā. Trīs nedēļas vēlāk koncentrācijas nometni abrīvoja amerikāņu karaspēks.

Visa Engelmara Uncaitiga dzīve bija krusta ceļš. Dahavas koncentrācijas nometnē rakstītā vēstule atklāj viņa garīgo izaugsmi. Savu uzturēšanos šajā nāves vietā viņš nosauca par “Dieva žēlastības triumfu” un atzina, ka jūtas “Dieva sargāts un mīlēts”. Priesteris rakstīja, ka “mīlestība vairo spēkus, palīdz saglabāt iekšējo brīvību un laimi”. Visā viņš centās saskatīt Dieva gribu. Pilnībā paļāvās Viņa bezgalīgajai žēlsirdībai.

Marianhilas Misionāru kongregācijas priestera Engelmara Uncaitiga beatifikācijas process Vircburgas diecēzē tika uzsākts 1991. gada 26. jūlijā. Septiņus gadus vēlāk materiāli tika pārsūtīti uz Vatikānu. 2009. gadā pāvests Benedikts XVI parakstīja dekrētu, kas apstiprināja priestera Engelmara varonīgi praktizētos tikumus.

S. Krivteža / VR

26/09/2016 15:43