Pāvests Francisks pasludina Māti Terēzi par svēto

4. septembrī vairāk nekā 120 tūkstoši ticīgo piedalījās Mātes Terēzes kanonizācijas svinībās. Viņu sauc par par 20. gadsimta visnenogurstošāko mīlestības nesēju. Māte Terēze - ar pasaules vārdu Agnese Gondža Bojadžiu - dzimusi 1910. gada 26. augustā albāņu ģimenē. Viņas dzīve bija nesavtīgas mīlestības kalpojums nabagiem, slimiem, mirstošiem un nemīlētiem. Par savu darbību Žēlsirdības misionāru kongregācijas dibinātāja saņēma neskaitāmas balvas. 1979. gadā Mātei Terēzei tika piešķirta Nobela Miera prēmija. Viņa nomira 1997. gada 5. septembrī 87 gadu vecumā. 2003. gada 19. oktobrī Jānis Pāvils II pasludināja viņu par svētīgo.

Mātes Terēzes no Kalkutas kanonizācijas dienā Svētais tēvs bija sarūpējis kādu jauku pārsteigumu. Pāvests uzaicināja pusdienās 1.500 nabadzīgus cilvēkus, apstiprināja Vatikāna labdarības biroja vadītājs. Priesteris Konrāds Krajevskis pastāstīja, ka pusdienas notika Pāvila VI zāles foajē. Galvenais ēdiens bija pica napoletana. Žēlsirdības misionāres vada aprūpes centrus Romā, Milānā, Boloņā, Florencē un Neapolē. No šīm pilsētām māsu aprūpējamie ar autobusiem brauca uz Romu, lai piedalītos Mātes Terēzes kanonizācijas svinībās un pāvesta rīkotajās pusdienās. Nabagus apkalpoja 250 māsas, 50 brāļi un brīvprātīgie palīgi.

Mātes Terēzes no Kalkutas kanonizācijas svinībās piedalījās arī Albānijas Republikas prezidents Bujars Nišani, Indijas ārlietu ministrs Sušma Svarajs, Spānijas karaliene Sofija, kā arī Nīderlandes, Sanmarīno, Nigērijas, Hondurasas, Itālijas, Panamas, Austrijas, Horvātijas, Ganas, Ķīnas, ASV un citu valstu pārstāvji.

Svētās Mises sākumā, piesaucis visu svēto aizbildniecību, pāvests Francisks pasludināja Māti Terēzi par svētu. Viņš uzsvēra, ka «Dievam ir patīkams ikviens žēlsirdības darbs, jo, palīdzot brālim, viņā mēs varam atpazīt Dieva vaigu, Dieva, ko neviens nav redzējis. Ik reizi, kad noliecamies pār brāļu vajadzībām, mēs remdējam Jēzus izsalkumu un slāpes. Mēs esam aicināti konkrētā veidā izpaust to, ko lūdzam lūgšanā un izsakām ticības apliecinājumā.»

Turpinot uzrunu, Svētais tēvs teica: «Tuvākmīlestībai nav citu alternatīvu: tie, kas kalpo brāļiem, ir arī tie, kas mīl Dievu, pat, ja to neapzinās. Tomēr kristīgā dzīve nav vienkārša palīdzība, kas sniegta nepieciešamības brīdī. Ja būtu tā, tad – protams – tā būtu skaista cilvēciskas solidaritātes izpausme, kas sniedz tūlītēju labumu, taču tai nebūtu augļu, jo trūktu saknes. Turpretim atdeve, ko sagaida Kungs, ir tuvākmīlestības aicinājums, un tas prasa, lai katrs Kristus māceklis Viņam kalpotu ar visu savu dzīvi, ik dienas pieaugot mīlestībā,» skaidroja Francisks.

Svētā Pētera laukumā bija sapulcējušies arī daudzi brīvprātīgie. Pāvests uzsvēra, ka, sekojot Jēzum, savam Skolotājam, viņi dara redzamu Viņa konkrēto mīlestību uz katru cilvēku. Visur, kur ir kāda izstiepta roka, lūdzot palīdzību, lai pieceltos kājās, ir jābūt mūsu klātbūtnei un Baznīcas klātbūtnei, kas atbalsta un dod cerību, sacīja Francisks.

«Cik daudz siržu stiprina brīvprātīgo drabs! Cik daudz roku atbalsta, cik daudz asaru noslauka! Cik daudz mīlestības ir ielikts neredzamā, pazemīgā un nesavtīgā kalpojumā! Šis slavējamais kalpojums atklāj ticību un izpauž Tēva žēlsirdību visiem, kas nonākuši grūtībās.»

Runājot par svētās Mātes Terēzes dzīvi un viņas ceļu uz svētumu, pāvests teica: «Viņa noliecās pie bezpalīdzīgiem cilvēkiem, kas atstāti nomirt ceļa malā. Viņa atzina cieņu, ko Dievs tiem bija devis. Viņa lika sadzirdēt savu balsi pasaules varenajiem, lai tie atzītu savu noziedzīgo vainu nabadzības, ko paši bija radījuši, priekšā. Žēlsirdība viņai bija kā sāls, kas deva garšu viņas darbam, un kā gaisma, kas apskaidroja tumsu tiem, kam pat vairs nebija asaru, lai raudātu savā nabadzībā un ciešanās.»

Sekosim Mātes Terēzes piemēram, kuras dzīves vadmotīvs un ceļš uz svētumu bija žēlsirdības darbi, ar mikroblogošanas vietnes Twitter starpniecību aicina pāvests Francisks.

S. Krivteža / VR