2016-09-04 10:49:00

Mātes Terēzes kanonizācija, pāvesta Franciska homīlija


Kas gan spēj iztēloties, ko vēlas Kungs?” (Gudr 9,13)

Šis jautājums no Gudrības grāmatas, kuru dzirdējām pirmajā lasījumā, atklāj mūsu dzīvi kā noslēpumu, kura skaidrošanas atslēga nav mūsu rokās. Vēstures veidošana vienmēr noris, sadarbojoties diviem: no vienas puses, Dievs, no otras puses – cilvēki. Mūsu uzdevums ir atpazīt Dieva aicinājumu un tad – pieņemt Viņa gribu. Taču, lai to pieņemtu bez vilcināšanās, mums jājautā: kāda ir Dieva griba attiecībā uz manu dzīvi?

Tajā pašā lasījumā mēs atrodam arī atbildi: “Cilvēkiem bija zināms, kas Tev ir tīkams (18. pants). Lai izšķirtos par labu Dieva aicinājumam, mums jādomā un jāsaprot, kas patīk Dievam. Tik daudz reižu pravieši bija sludinājuši, kas Kungam ir tīkams. Viņu vēstījums rada apbrīnojamu kopsavilkumu šajā izteikumā: “Es gribu žēlsirdību, nevis upurus.” (Os 6,6; Mt 9,13) Dievam ir patīkams ikviens žēlsirdības darbs, jo, palīdzot brālim, viņā mēs varam atpazīt Dieva vaigu, Dieva, ko neviens nav redzējis (sal.  1,18) Ik reizi, kad noliecamies pār brāļu vajadzībām, mēs remdējam Jēzus izsalkumu un slāpes; mēs apģērbjam, atbalstām, apmeklējam Dieva Dēlu (sal. Mt 25,40)

Tātad mēs esam aicināti konkrētā veidā izpaust to, ko lūdzam lūgšanā un izsakām ticības apliecinājumā. Tuvākmīlestībai nav citu alternatīvu: tie, kas kalpo brāļiem, ir arī tie, kas mīl Dievu, pat, ja to neapzinās (sal. 1  4,19; Jk 2,14) Tomēr kristīgā dzīve nav vienkārša palīdzība, kas sniegta nepieciešamības brīdī. Ja būtu tā, tad – protams – tā būtu skaista cilvēciskas solidaritātes izpausme, kas sniedz tūlītēju labumu, taču tai nebūtu augļu, jo trūktu saknes. Turpretim atdeve, ko sagaida Kungs, ir tuvākmīlestības aicinājums, un tas prasa, lai katrs Kristus māceklis Viņam kalpotu ar visu savu dzīvi, ik dienas pieaugot mīlestībā.

Evaņģēlijā dzirdējām, ka “Jēzum sekoja liels ļaužu pūlis” (Lk 14,25). Šodien šos “neskaitāmos ļaudis” plaši pārstāv daudzie brīvprātīgie, kas ieradušies šeit Žēlsirdības Jubilejas sakarā. Jūs esat ļaudis, kas seko Skolotājam un kas dara redzamu Viņa [konkrēto] mīlestību uz katru cilvēku. Es jums atkārtoju apustuļa Pāvila vārdus, kas nupat izskanēja: “Tava mīlestība man sagādāja lielu prieku un mierinājumu, jo ticīgo sirdis nostiprinājās tava darba dēļ.” (Flm 1,7) Cik daudz siržu stiprina brīvprātīgo darbs! Cik daudz roku atbalsta, cik daudz asaru noslauka! Cik daudz mīlestības ir ielikts neredzamā, pazemīgā un nesavtīgā kalpojumā! Šis slavējamais kalpojums atklāj ticību un izpauž Tēva žēlsirdību visiem, kas nonākuši grūtībās.

Sekošana Jēzum ir nopietna apņemšanās, un tajā pašā laikā tajā ir daudz prieka. Tā prasa radikālu atdevi un drosmi, lai spētu atpazīt dievišķo Skolotāju visnabadzīgākajā un kalpotu viņam. Tādēļ brīvprātīgie, kas kalpo vispamestākajiem un vislielākajā postā nonākušajiem Jēzus mīlestības dēļ, negaida nekādu pateicību un nekādu atlīdzību, bet atsakās no tā visa, jo ir atklājuši patieso mīlestību.

Kā Kungs panāca pretī man un noliecās pie manis, kad man bija grūti, tāpat arī es eju pretī Viņam un noliecos pie tiem, kas ir zaudējuši ticību un dzīvo tā, it kā Dieva nebūtu, pie jauniešiem, kam vairs nav vērtību un ideālu, pie ģimenēm krīzē, pie slimajiem un cietumniekiem, pie bēgļiem un imigrantiem, pie vājajiem un neaizsargātajiem miesā un garā, pie nepilngadīgajiem, kas pamesti un kam jātiek ar visu galā pašiem, un pie sirmgalvjiem, kas atstāti vieni. Visur, kur ir kāda izstiepta roka, lūdzot palīdzību, lai pieceltos kājās, ir jābūt mūsu klātbūtnei un Baznīcas klātbūtnei, kas atbalsta un dod cerību.

Māte Terēze visu savu dzīvi bija dāsna dievišķās žēlsirdības dalītāja, darot sevi pieejamu visiem, aizstāvot cilvēka dzīvību: gan to, kas vēl nav dzimusi, gan to, kas pamesta un izmesta. Viņa pūlējās dzīvības aizstāvības laukā, apgalvojot, ka “tas, kurš vēl nav dzimis, ir visvājākais, vismazākais, visneaizsargātākais”. Viņa noliecās pie bezpalīdzīgiem cilvēkiem, kas atstāti nomirt ceļa malā. Viņa atzina cieņu, ko Dievs tiem bija devis. Viņa lika sadzirdēt savu balsi pasaules varenajiem, lai tie atzītu savu noziedzīgo vainu nabadzības, ko paši bija radījuši, priekšā. Žēlsirdība viņai bija kā “sāls”, kas deva garšu viņas darbam, un kā “gaisma”, kas apskaidroja tumsu tiem, kam pat vairs nebija asaru, lai raudātu savā nabadzībā un ciešanās.

Viņas misija lielpilsētas nomalēs mūsu dienās saglabājas kā spilgta liecība, kas apliecina Dieva tuvību nabadzīgākajiem starp nabadzīgajiem. Šodien es sniedzu šo emblemātisko sievietes un konsekrētas personas tēlu par paraugu visai brīvprātīgo pasaulei: lai viņa ir piemērs jūsu svētumam! Lai šī nenogurdināmā žēlsirdības darītāja palīdz mums saprast arvien vairāk, ka vienīgais kritērijs mūsu darbā ir nesavtīga mīlestība, kas ir brīva no jebkādas ideoloģijas un jebkādas piespiešanas un kas izlīst pār visiem, neatkarīgi no valodas, kultūras, rases vai reliģijas piederības.

Mātei Terēzei patika teikt: “Varbūt es nerunāju viņu valodā, bet es varu smaidīt.” Nesīsim sirdīs viņas smaidu un sniegsim to visiem, ko satiekam savā ceļā, sevišķi tiem, kas cieš. Tādējādi mēs pavērsim prieka un cerības apvāršņus tik daudziem cilvēkiem, kas zaudējuši paļāvību un kam tik ļoti vajadzīga sapratne un maigums! 

 








All the contents on this site are copyrighted ©.