Cilvēka atbildība par visu radīto

„Būsim žēlsirdīgi pret mūsu kopīgajām mājām” – šādu tematu pāvests Francisks ir izvēlējies savam vēstījumam Vispasaules lūgšanas dienā par radītā aizsardzību. „Vienotībā ar pareizticīgo brāļiem un māsām, un ar citu Baznīcu un kristīgo kopienu atbalstu katoliskā Baznīca šodien svin gadskārtējo Vispasaules lūgšanas dienu par radītā aizsardzību”, lasām dokumenta sākumā. Šī diena ir pamudinājums ne tikai pateikties Dievam par visu, ko Viņš ir radījis, bet arī lūgt piedošanu par dažādiem pārkāpumiem pret radību, tai skaitā, pret apkārtējo vidi un pašu cilvēku, kā arī labot savu uzvedību un mainīt savu dzīves veidu. Ceturtdien Vatikāna preses zālē notika pāvesta vēstījuma prezentācija, kuras laikā uzstājās Pontifikālās padomes „Taisnība un miers” prezidents, kard. Peters Turksons, Pontifikālās Kristiešu vienotības veicināšanas padomes sekretārs, mons. Braens Farels un grāmatas „Žēlsirdības sargs” autors Terenss Vards.

Smeļoties iedvesmu no Konstantinopoles ekumeniskā patriarha, Vispasaules lūgšanu dienu par radītā aizsardzību pāvests Francisks ieviesa 2015. gadā. Pareizticīgo Baznīca to atzīmē jau no 1990. gada. Jau kopš tā laika iniciatīvai pievienojās katoļu Baznīca Itālijā un savā laikā to pilnībā atbalstīja emeritētais pāvests Benedikts XVI. Francisks jau sava pontifikāta sākumā aicināja katoļticīgos, lūgšanas vienotībā ar brāļiem pareizticīgajiem un visiem labas gribas cilvēkiem, būt par radītā sargiem un sniegt savu ieguldījumu ekoloģiskās krīzes pārvarēšanā.

Šī gada vēstījumā Svētais tēvs atgādina, ka iniciatīvas mērķis ir dot iespēju atsevišķiem ticīgajiem un kopienām atjaunot savu apņemšanos būt par radītā sargiem. Viņš norāda, ka apkārtējās vides krīzes pamatā ir cilvēka morālā un garīgā krīze, un aicina visus izrādīt žēlsirdību pret „mūsu kopējām mājām”, proti, zemi, uz kuras dzīvojam.

Vēstījums Vispasaules lūgšanas dienā par radītā aizsardzību sastāv no sešiem punktiem. Pirmajā „Zeme sauc…” pāvests paskaidro, ka, izdodot šo dokumentu, vēlas atjaunot dialogu ar katru planētas iedzīvotāju un runāt par nabagu ciešanām un apkārtējās vides iznīcināšanu. Viņš norāda, ka klimata izmaiņas veicina migrantu piespiedu pārvietošanos, un uzsver, ka cilvēki ir cieši saistīti cits ar citu un visu radību. „Kad slikti apejamies ar dabu, tad slikti apejamies arī ar cilvēkiem”, viņš raksta, atgādinot, ka katrai radībai ir sava vērtība, ko nepieciešams ņemt vērā. Tāpēc svarīgi sadzirdēt „gan zemes, gan nabagu saucienus”.

Otrajā punktā „…jo mēs esam grēkojuši” pāvests atgādina, ka zemes labumu tuvredzīga un egoistiska izmantošana ir grēks. Atsaucoties uz patriarha Bartolomeja teikto, viņš uzskaita cilvēku grēkus pret radību un uzsver, ka „noziegums pret dabu ir noziegums pašiem pret sevi un grēks pret Dievu”. Redzot visu notiekošo, Žēlsirdības gads kristiešiem ir pamudinājums spert dziļas iekšējas atgriešanās soli. Svarīgi, lai mēs atzītu savus grēkus pret radīto pasauli, apkārtējo vidi, lūgtu piedošanu un apzinātos savu atbildību pret sevi, tuvāko, visu radību un Radītāju.

Trešais punkts ir veltīts „sirdsapziņas izmeklēšanai un nožēlai”. Sirdsapziņas izmeklēšana, kas ir pirmais solis, ietver sevī spēju pateikties par radītās pasaules dāvanu, ko esam saņēmuši no mīlošā Tēva, un apziņu par savu ciešo saistību ar visu radīto. Šeit pāvests aicina visus arī atlīdzināt par ebrejiem, sievietēm, iezemiešu tautām, imigrantiem, nabagiem un vēl nedzimušajiem bērniem nodarītajām pārestībām un nožēlot un izsūdzēt savus grēkus pret Radītāju, visu radību un citiem saviem brāļiem un māsām. Konfesionāls ir vieta, kur patiesība mūs atbrīvo, tādējādi paverot ceļu uz satikšanos – raksta Francisks.

Ceturtajā punktā Svētais tēvs runā par „stingru apņemšanos mainīt dzīvi”, kas seko pēc sirdsapziņas izmeklēšanas, grēku nožēlas un izsūdzēšanas. Apņemšanās īstenojas konkrētos žestus, piemēram, tā var būt atkritumu šķirošana, ūdens, pārtikas un elektroenerģijas taupīšana, cienīga izturēšanās pret citām dzīvajām būtnēm, sabiedriskā transporta biežāka izmantošana vai arī citu personu uzņemšana savā automašīnā, lai tādā veidā samazinātu personīgo transportlīdzekļu cirkulāciju un, līdz ar to, gaisa piesārņošanu. Lai gan tie ir mazi žesti, bet, tos veicot, varam padarīt pasauli labāku.

Piektajā punktā ar nosaukumu „Kāds jauns žēlsirdības darbs” pāvests atgādina, ka nekas tik ļoti nevieno mūs ar Dievu, kā kāds žēlsirdības akts. Pārfrāzējot sv. Jēkaba vārdus, var teikt, ka žēlsirdība bez darbiem ir mirusi. Tāpēc Francisks aicina būt radošiem žēlsirdības darbu veikšanā, lai tādējādi atbildētu ar materiālo un garīgo nabadzību saistītajiem šodienas izaicinājumiem. Tradicionālajā miesīgo un garīgo žēlsirdības darbu sarakstā pāvests ietilpina arī rūpes par visas cilvēces „kopējām mājām”, jo raugoties uz visiem 14 žēlsirdības darbiem kopumā, atklājas, ka to mērķis ir cilvēka integrālais labums. Pievienot minētās rūpes garīgo žēlsirdības darbu sarakstam, nozīmē uzlūkot šo pasauli ar apbrīnu un pateicību, un katrā lietā un notikumā saskatīt kādu mācību no Dieva – skaidro pāvests. Savukārt pievienot šīs rūpes to darbu sarakstam, kuri ir domāti cilvēka miesas labumam, nozīmē veikt konkrētus ikdienas žestus, lai salauztu varmācības, izmantošanas un egoisma loģiku, un veidotu labāku pasauli.

Sesto – noslēguma punktu – Svētais tēvs velta lūgšanai. Neraugoties uz grēkiem un biedējošajiem izaicinājumiem, esam aicināti nekad nezaudēt cerību, jo Dievs mūs nekad nepamet vienus. Pāvests lūdzas, lai Dievs palīdz mums atvieglināt pamesto un aizmirsto ciešanas, ierāda katram savu vietu pasaulē, dāvā mums savu piedošanu un palīdz būt par Viņa žēlsirdības kanāliem.

J. Evertovskis / VR