Jānis Pāvils I - labestības, žēlsirdības un prieka apustulis

Pirms dažām dienām Jāņa Pāvila I dzimtajā ciematā Kanale Dagordo, kas atrodas Dolomītu kalnos, Itālijas ziemeļos, tika atklāts šim pāvestam veltīts muzejs. Svinīgajā ceremonijā piedalījās Vatikāna valsts sekretārs, kard. Pjetro Parolins, kuram, kā pats apgalvo, ir „īpaša pietāte” pret Jāni Pāvilu I, dzimtajā vārdā Albino Lučiani. Divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados viņam, kā Vičencas diecēzes semināristam bija cieša saikne ar nākamo pāvestu, kard. Lučiani, kurš toreiz vadīja tuvējo Venēcijas diecēzi. „Viņš bija īsts gans ar stingru ticību. Viņš dzīvoja sava ganāmpulka vidū un veltīja sevi ganāmpulka labā. Viņš dalījās cilvēku sāpēs, īpaši – nabagu un migrantu sāpēs”, tā par Jāni Pāvilu I sacīja Vatikāna valsts sekretārs.

Kā zināms, šī pāvesta pontifikāts bija ļoti īss – tikai 33 dienas. Tomēr viņš ir palicis daudzu atmiņā ar savu labestību un žēlsirdību. Viņu dēvē par „smaidošo pāvestu”. Nācis no perifērijām, Lučiani bija „piesūcināts” ar labu humora izjūtu, kas nereti pasargā no dažādām domstarpībām un ķildām, un sadragā cilvēka augstprātību. Kard. Parolins uzsvēra, ka visā savā kalpošanā, sākot ar priesterību un beidzot ar atrašanos Svētā Pētera pēcteča amatā, Jānis Pāvils I bija nepārtraukti pievērsies pašai Evaņģēlija substancei. Evaņģēlijs viņam bija vienīgā un nemainīgā patiesība. Šī Koncila apustuļa īsais pontifikāts nav nekāda „atkāpe” – norādīja kardināls Parolins. Viņa ieguldījums ir aizvien aktuāls. Jānis Pāvils I īpaši atklāj, ko nozīmē dzīvot Baznīcā un Baznīcai.

J. Evertovskis / VR